Kopš senatnes gudrie, pravieši, skolotāji ir bijuši tautas vērtība. Kādēļ ne tagad? Un kādēļ ne šeit?
Piedodiet, ka mana profesija, kurā sevi esmu pierādījusi un kuru neesmu nodevusi turpat trīsdesmit gadus, ir izsmiekla objekts manas valsts valdībai. Par skolotāju algām spriež, strīdas un ņirgājas jau kopš 1994.gada. Toreiz neizturējām un decembrī izgājām ielās. Valdības pārstāvji pie mums neiznāca, lai gan, policijas ielenkti, pie Saeimas nama „Gaili zupā!” saucām gana skaļi.
Un tā laiku pa laikam par sevi un vairākus gadu desmitus nebeidzamā procesā esošo izglītības reformu esam centušies atgādināt ar skaļākām vai klusākām demonstrācijām, gājieniem, streikiem. Valdības nāk un iet, reformēšana turpinās, bet skolotāji paliek. Reizēm ar caurām pazolēm, reizēm ar siltiem solījumiem, un retāk par visu - ar pavisam nelielu algas pielikumu.
Piedodiet, ka nestrādājam Anglijas lauksaimniecībā, bet joprojām esam Latvijā un, ignorējot „jancīšu” izsaucienus par to, ka nav jēgas ne latviešu valodu, ne Latvijas vēsturi mācīties, stāstām par Latviju, popularizējam patriotismu, mācām savas zemes un tautas mīlestību. Šogad uz skolotāju pleciem pārcelti arī ģimenes uzdevumi - mācīsim vērtības, uzvedības normas, pieklājību. Ja liksiet, mācīsim arī degunus slaucīt un tualetes papīru lietot. Skolotāji var un prot visu.
Piedodiet, ka Jums, vadošajos aamatos esošie Kungi un Kundzes, ir bijuši tik neprofesionāli skolotāji un vecāki, kuri nav pratuši iemācīt evolūcijas pamatizpratni par to, kā pastāv, veiksmīgi funkcionē un attīstās ilgtspējīgas civilizācijas. Pamatlikums ir viens - stiprākie rūpējas par saviem bērniem un vecākiem. Par bērniem - jo viņi ir nākotne, kas pēc paaudžu dabiskās maiņas nodrošinās savus vecākus. Par vecākiem jārūpējas viņu pieredzes un gudrības dēļ, šo ekonomiskās dzīves pamatgudrību, cita starpā, varam atrast jau mūsu folklorā. Civilizācija, kas aizmirsusi aprūpēt, apgādāt un godāt savus vecākus un bērnus, ir lemta iznīcībai. Vēsture to pierāda. Vai mums pie savu stiprāko sapratnes jāklaudzina, palīdzību Briselē meklējot? Mēs esam izglītoti, mēs pratīsim.
Piedodiet, ka jaunais pedagogu darba samaksas modelis liek mums vilties, sanikno un nostāda pret mums sabiedrību. No visiem medijiem tiek skandināts, cik miljonus pedagogi tagad saņems. Būsim godīgi - nesaņems. Joprojām skolu direktoriem nav skaidrs, ko un cik pedagogam maksās. Miljoni būs jādala uz visiem. Pēc esošajiem norādījumiem, pedagogi saņems mazāk kā par to pašu darbu pirms reformas. Kā lai pateicas cilvēkam, kurš mūs spējis sadalīt daļās? Ar zemu klanīšanos taču nepietiks. Paskaidroju nezinātājiem - par darbu kontakstundās samaksa būs atkarīga no katra pedagoga iegūtās kvalifikācijas kategorijas, bet gatavošanās un darbu labošanas laikā kategorija netiek ņemta vērā. Mācību stundai beidzoties, mēs kļūstam par nulli. Izcili bezkaunīga pieeja!
Piedodiet, ka mēs joprojām klusiņām gaidām savus algas ciparus un nevaram vien sagaidīt, kad mums tos ne tikai apsolīs, bet arī nosauks un ieskaitīs kontos. Tuvākās prognozes liecina, ka ātrāk par oktobra pirmās nedēļas beigām tas nenotiks. Tāds nieks - reformas procesā institūcijas nav pārdomājušas naudas ‘avota’ iespējamību un joprojām pašvaldībām nav pārskaitījušas mūsu algām, lasi - izdzīvošanai, nepieciešamos līdzekļus. Aizmirsāt? Mostieties! Septembris galā. Ir laiks samaksāt par padarīto darbu! Lūdzu, atvainojieties komunālo pakalpojumu sniedzējiem visā Latvijā, jo nespēsim vien attaisnoties par nesamaksātiem rēķiniem un bez mūsu vainas uzkrātajiem soda procentiem! Lūdzu, kļūstiet atbildīgi par saviem lēmumiem un rīcību!
Lūdzu parūpējieties, lai mūsu algas, kuras Jūs mums izsniegsiet kā sazin kādu ziedojumu, spētu nosegt Jūsu pašu apstiprināto komunālo maksājumu summas. Jo nevar taču cilvēks, valsts sektorā strādājot, saņemt mazāk, kā no viņa šī pati valsts prasa.
Piedodiet, ka mēs, skolotāji, arī vēlamies ēst, dzīvot zem jumta, mazgāties, laist savus bērnus skolā un svētku dienā uzvilkt drēbes, kas nesmaržo pēc ‘second hand’ veikaliem.
Piedodiet, ka mēs esam un sagādājam tik daudz neērtību!
Bet KAS paliks šeit, ja mēs vairs šeit nebūsim?