Masu medijos jau ir sākusies masīva valdības un Latvijas bankas propagandas kampaņa, krāšņi aprakstot visus tos labumus, kas pēc eiro ieviešanas mūsu dzīvē pēkšņi ienākšot nākamgad. Viens no karstākajiem eiro aizstāvjiem Vilks dedzīgi metas garantēt, ka cenas pēc eiro ieviešanas necelsies un ka ražotājiem un eksportētājiem dzīve kļūs pārtikušāka un vieglāka, jo viņiem beidzot vairs nebūs jāmaina mūsu lati pret eiro. Bet visam ir arī otra puse, par kuru eiro advokāti noklusē.
Cenas celsies. Finanšu ministrija ir paziņojusi, ka jau pēc dažiem mēnešiem sāks uzraudzīt cenas vairāk kā simts precēm, lai nepieļautu cenu kāpumu pēc 2014. gada 1. janvāra, brīža, kad Latvija būs pievienojusies eirozonai. Arī pārdesmit tūkstoši latu šim mērķim ir atvēlēti. Vai tiešām kāds domā, ka ja ministrs Vilks un Co uzraudzīs cenas, tad tās necelsies? Kā gan valsts var noteikt privātajiem komersantiem to, cik kam jāmaksā? Un izdevumi gan ražotājiem, gan tirgotājiem būs lieli – jāpārprogrammē kases aparāti, jāpārrēķina cenas, jāpārceno preces, jāpārveido visas grāmatvedības programmas. Kas viņiem segs zaudējumus? Vilks? Nē, izdevumus pieliks jaunajām cenām un mēs - patērētāji par to samaksāsim. Latvija pat valsts uzņēmumā Latvenergo nevar nodrošināt to, ka tas neceļ elektrības cenas, kur nu vēl privātajos uzņēmumos. Pilnīgi visās Eiropas Savienības valstīs, kuras pārgāja uz eiro, cenas cēlās. Arī mēs nebūsim izņēmums. Un Eiropa mums nepalīdzēs. Nevajag iedomāties, ka Savienības birokrāti ir mūsu labvēļi, kas to vien dara kā prāto, kā mums palīdzēt. Eiropā lietu kārtība ir pavisam cita, nereti valda vilku likumi – taisnība ir stiprākajām un lielākajām valstīm.
Tikai intereses. Pirms vairākiem gadiem Latvijā tika organizēta akcija, lai atbalstītu mūsu ražotājus, palīdzētu viņiem realizēt savu preci – „Ražots Latvijā”. Brīdī, kad šī kampaņa bija izvērsusies, par to zināja praktiski ikviens valsts iedzīvotājs un pirmie pozitīvie rezultāti bija sasniegti, tā pēkšņi tika pārtraukta. Vaicāsiet kāpēc? Pavisam vienkārši – Eiropas ierēdņi to uzskatīja par diskriminējošu un konkurenci ierobežojošu praksi citu Savienības valstu ražotājiem, jo redz latviešus tas izceļot, veicinot patriotismu un esot iemesls izvēlei par labu vietējam ražotājam. Tas neesot solidāri attiecībā uz citām valstīm! Protams, nedz tajā brīdī, nedz tagad eirokrāti nepiemin, ka solidāri nav arī tas, ka atbalsts mūsu valsts zemniekiem nesasniedz 100 eiro, bet Maltas zemniekam – pārsniedz 800 eiro par hektāru. Šajos jautājumos izpratne par „solidaritāti” ir cita, tā tiek nolikta visdziļākajā un putekļainākajā stūrī. Paliek tikai intereses.
Imports pieaugs. Kā vienu no iemesliem, kāpēc mums noteikti vajadzētu iestāties eirozonā, šīs idejas aizstāvji piesauc to, ka mūsu ražotājiem būs ērtāk realizēt savu preci Savienības ietvaros, protams. Daļēji tas tā varētu būt, tomēr jāņem vērā, ka ekonomiskā izaugsme pat tādā spēcīgā eirozonas valstī kā Vācija tuvojas nullei, patēriņš samazinās. Mums palielināt eksportu uz Eiropu būs arvien grūtāk. Atvieglotām eksporta iespējām ir arī otra puse - ja līdz šim tas, ka Latvija nebija pievienojusies eirozonai, vienu otru ārvalstu importēt gribētāju ir atturējis no ienākšanas mūsu tirgū, tad turpmāk šis šķērslis tiks likvidēts. Mēs noņemam pēdējo iespējamo Latvijas iekšējā tirgus aizsardzības barjeru. Importētāju ekspansija var būtiski ietekmēs vairāku valsts tautsaimniecības nozaru izdzīvošanu. Tas varētu pasliktināt daudzu mūsu iedzīvotāju labklājību. Arī mūsu lauksaimniekiem būs vēl grūtāk konkurēt ar citu Eiropas valstu dāsni subsidētajiem lauksaimniekiem, vēl sarežģītāk būs realizēt savu produkciju vietējā tirgū. Savienības lielvalstīm tas, protams, ir izdevīgi. Bet ne mums un mūsu ražotājiem.
Par latu. Eiro aizstāvji kā vienu no argumentiem pārejai uz eiro min to, ka lats jau šobrīd ir saistīts ar eiro, ka mēs jau esot ar vienu kāju eirozonā. Bet ja jau mūsu nacionālā valūta ir tik sasaistīta ar eiro, tad kāds gan sliktums var būt no tā, ka arī turpmāk izmantojam mūsējo latu ne svešo naudu? Saglabājot mūsu pašu naudu, mēs iegūstam to, ka par lata devalvāciju nevar būt ne runas tik ilgi, kamēr eiro ir stabils. Bet gadījumā ja nu kas slikts notiks ar eiro, mēs varēsim brīvi pārorientēties, piesaistīt latu valūtu grozam, vai pielietot kādu citu risinājumu. Mums būs izvēles iespēja. Tā ir liela priekšrocība, jo esot eirozonā, mums vairs nebūs nekādas rīcības brīvības, nekādas manevra iespējas. Un arī izstāties no eirozonas praktiski nebūs iespējams.
Ir pavisam skaidri redzams, ka stāsts par cenu necelšanos ir mīts. Runas par eksporta pieaugumu un ražošanas uzplaukumu ir vienpusējas un nepamatotas, ja netiek analizēti ārvalstu importa pieauguma riski, kas mūsu valsts jau tā nesabalansēto ekonomiku tikai graus, atvieglojot svešu, un bieži ne jau tās labākās kvalitātes, preču ievešanu Latvijā. Mums ir izdevīgi saglabāt latu kā manevra iespēju nākotnei, lai nepiedzīvotu jaunus, no mums neatkarīgu iemeslu dēļ radušos, ekonomiskos satricinājumus. Ir jāsaprot, ka stājoties eirozonā mēs dodam savu akceptu ne tikai maksāšanas līdzekļa nomaiņai, mēs lemjam par Latvijas kā neatkarīgas valsts nākotni.