Pirms šīm un iepriekšējām vēlēšanām, runājot kā ar latviešiem, tā cittautiešiem, daudz spriedām, kā pārvarēt ekonomiskās krīzes sekas, kā sakārtot veselību un izglītību, kā iegūt jaunas darba vietas un kā celt cilvēku labklājību.
Toreiz šiem tematiem es pievienoju nepieciešamo latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanu, taču diez vai kāds pirms gada iedomājās, ka mūsu vienīgo valsts valodu nāksies visiem spēkiem aizstāvēt pret provokācijām un tās likumsakarīgā statusa apšaubīšanu.
Kad Nacionālās apvienības deputāti aicināja arī citus Saeimas deputātus parakstīt iesniegumu Satversmes tiesai par iespējamā referenduma apturēšanu un atcelšanu, ZZS savā frakcijas sēdē mēs ilgi par to diskutējām. Protams, nevienam nebija šaubas, ka latviešu valoda ir jāaizstāv, bet izlemt, kā pareizāk rīkoties, nebija viegli. Argumenti gan par labu pieteikumam Satversmes tiesai, gan par referenduma rīkošanu bija pamatoti, bet katram no šiem diviem iespējamiem scenārijiem, manuprāt, var būt savi trūkumi, jo abi var izrādīties tikai pussoļi latviešu valodas aizstāvībai. Nenoliedzami, ir labi nodrošināties ar lielu balsu skaitu ‘Pret” otru valsts valodu referendumā, bet tas neatturēs nākošo referendumu rīkotājus, kuri jau šodien stāj rindā. Tiesa var atcelt balsojumu par valodu, bet pretinieki centīsies šo lēmumu juridiski apšaubīt, būs dažādas manipulācijas un neskaitāmas interpretācijas. Un vienīgais veids, kā turpmāk izvairīties no šādām absurdām situācijām ir nostiprināt latviešu valodu, suverenitāti un Latvijas teritorijas nedalāmību kā nemaināmas vērtības Satversmē.
Runājot ar ZZS kolēģiem, centos pārliecināt, ka pieteikums tiesai ir jāparaksta. Bet pats galvenais, nekavējoties ir jāgatavo grozījumi Satversmē par to, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā un tas mūžam nav maināms. Par pieteikuma parakstīšanu viedokļi dalījās, jo, protams, svarīgi bija arī tas, ka ZZS pirmie aicināja referendumā savākt 1 miljonu balsu „Pret” krievu valodu kā otro valsts valodu. Tāpēc izšķīrāmies - kopīgi iesniegt Satversmes grozījumus, kas paredz latviešu valodas un Latvijas teritorijas neaizskaramību. Man kā idejas iniciatorei uzticēja organizēt lēmuma projekta sagatavošanu. Paldies jāsaka Raimondam Vējonim un juristam Artim Stuckam, kuri aktīvi palīdzēja. Par iesnieguma juridisko pamatotību liecina tas, ka Stuckas kungs saņēma pozitīvu vērtējumu par sagatavoto priekšlikumu no tādas autoritātes konstitucionālo tiesību jomā kā Egils Levits.
Esmu pārliecināta, ka vienīgā pieņemamā stratēģija latviešu valodas aizstāvībai ir nespēlēties ar uguni, domājot par valsts un tautas nākotni. Izmantojot zināmu mulsumu Latvijas politikā un valodas jautājumu, mūsu valstij nedraudzīgi spēki raujas pie varas. Viņus jāaptur, un jāaptur viņu pēc būtības absurdā prasība. Jāmaina Satversme un jānosaka, ka negrozāmi ir panti par vienīgo valsts valodu, par teritorijas nedalāmību. Tā tam ir jāpaliek mūžīgi mūžos. Un šeit nav vietas nekādām iebildēm, jo tādi negrozāmi panti ir gan Francijas, gan Vācijas un citu, daudz mazāk apdraudētu, valstu konstitūcijās.
Jābūt stipriem, vienotiem un nesalaužamiem! Šīs koķetērijas dēļ par valodu un viltus demokrātiju – te nu esam. Ja tā turpināsies ilgtermiņā - tas var novest pie rusifikācijas. Te vairs nav kur atkāpties un piekāpties, jo sekas var būt traģiskas. Mums ir jābūt stipriem savā prasībā, lai latviešu valoda Satversmē ir vienīgā valsts valoda. Mums ir jābūt stipriem aizstāvot savu valodu, tautu un valsti.