Nupat kā aizvadīta Latvijas neatkarības de facto atjaunošanas 20.gadadiena. Ir pagājuši 20 brīves gadi – daudz vai maz? Ko esam sasnieguši un kurp ejam? Un pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē – atlaists parlaments un izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Es arī piedalījos referendumā un, tāpat kā daudzi tūkstoši vēlētāju, un, manuprāt, Zatlera «Rīkojums nr.2», tā dotā iespēja ikvienam iesaistīties politiskajos procesos, ir ļoti vērtīga, jo raisa cerību, ka mūsu valsts politiskā sistēma beidzot varētu mainīties.
Tā ir mācība un tā es tulkoju referenduma rezultātus, ka vēlētāji pilnībā noraidījuši bankrotējušo un sevi līdz kliņķim nodzīvojušo pastāvošo politiskās pārvaldes sistēmu.
17. septembrī vēlēsim jaunu parlamentu. 11. Saeimā iekļūs arī tie deputāti, kuri sevi pierādījuši un apliecinājuši iepriekšējā laika periodā, bet iespējams atkal būs 30–40 pilnīgi «jaunas sejas». Bet padomāsim – cik ilgi būs jāgaida, kad arī nākošā Saeima kļūs tikpat nepopulāra kā agrākās? Pašreizējā vēlēšanu kārtība nedod nekādas garantijas, ka parlamentā neatsāksies vecie «tikumi», ka balsojumi atkal būs nevis pēc sirdsapziņas, bet pēc diriģējoša īkšķa kustībām. Redziet, ja nemaina vēlēšanu sistēmu, ja neceļ deputāta atbildības līmeni, tad var tikt sagrautas pašas labākās un lolotākās ļaužu cerības.
Lai pārmaiņas būtu neatgriezeniskas, kad esam referendumā pateikuši A, neatliekami jāturpina ar B – jādod vara tautas likumīgās rokās, jādod iespēja cilvēkiem vēlēt parlamentu nevis no partijās rediģētām listēm, bet patiešām SAVUS deputātus. Ir jāmaina esošā proporcionālā vēlēšanu sistēma uz mažoritāro.
Mažoritārā sistēma ļaus iekļūt Saeimā ne tikai labākajiem partiju cilvēkiem, bet arī bezpartejiskiem, kuri ir godājami un pazīstami dzimtajā novadā. Viņiem nebūs jālaužas caur Rīgu un partiju dzirnavām. Šo deputātu darbība vairs netiks pakļauta partijas, koalīcijas un frakcijas diktātam. Viņi būs atkarīgi tikai no sava apgabala, novada vai pilsētas vēlētājiem. Līdz ar to jebkādi nepārdomāti deputāta priekšlikumi vai arī balsojumi, politiskā tirgus ietekmē pieņemti lēmumi, nebūs iespējami, jo vēlētāji momentā uz šādu rīcību reaģēs. Pat vairāk, arī paši balsotāji varētu izvirzīt savus, pie partijām nepiesaistītus cilvēkus, kuriem ir attiecīga autoritāte, reputācija un popularitāte, kuri jau ar saviem darbiem sabiedrības labā ir pierādījuši savu varēšanu, piemēram, Jāni Stradiņu, Ingūnu Sudrabu vai Māru Zālīti. Arī atsaukt deputātu, kurš sagrēkojis vai neapmierina vēlētājus, būtu vienkāršāk. Un vēl, ja deputātu ievēlētu no neliela apgabala, tad viņš «gultos un celtos» ar saviem vēlētājiem. Ik nedēļu tiktos ar viņiem, stāstītu, skaidrotu, prasītu padomu un atļauju rīkoties tā un nevis citādi. Lai cik sena ir mūsu Satversme, bet tur pat nav teikts ne vārds par to, ka deputātiem jānāk tikai no partiju vidus.
Pašreizējā proporcionālā sistēma, kur vēlē par partiju sarakstiem, pārstāv visus, bet tajā pašā laikā nevienu. Būtībā tā ir bezatbildīga sistēma. Vēlēšanās daudz lielākas iespējas rod sīkpartijas, kuras cīnās par vienu jautājumu, vai arī, pirms vēlēšanām radītas organizācijas, kuras ar īsu lielbudžeta kampaņu palīdzību iekļūst Saeimā, bet viņu turpmākā darbība cilvēkos izraisa tikai vilšanos. Mēs iegūstam visdažādākajiem viedokļiem pilnu parlamentu, ar nesen izveidotām, sevi ilglaicīgā darbā nepierādījušām partijām, kas ir atrautas no tautas. Tas padara sarežģītu lēmumu pieņemšanu un nereti noved pie tukšas polemizēšanas un politiskā tirgus. Būtībā tieši proporcionālā vēlēšanu sistēma arī rada šo plaisu starp tautu un varu, jo starpā ir iespraukušās partijas ar deputātu sarakstiem.
Un, ja 11. Saeimu vēlot, mēs nesēdēsim mājās, bet iesim un izvēlēsimies cilvēkus, kas jau ir spējuši sevi apliecināt darbos, un kuri vēlas mainīt politisko sistēmu, tad izvēlēsimies ceļu uz jaunu valsts pārvaldi, kur pārstāvniecībā nonāks tiešās vēlēšanās tautas izraudzīti cilvēki, kuri jutīsies kā daļa no tautas un kuri ATBILDĪGI realizēs tautas dāvātu uzticību. Nepietiek ar to, ka esam atlaiduši parlamentu, atbrīvojuši tautas ticību, enerģiju un spēku, mums ir jāizvēlas pareizais virziens, jāmaina politiskā sistēma, jāatdod vara cilvēkam. Tad Saeima dosies vajadzīgajā virzienā, tad strādās latviešu tautas labā. Tad mūsu valstij ir cerība uz uzplaukumu turpmākajos divdesmit gados!