Kad dzirdu paziņojumus par Eiropas vēstures nama izveidi un lasu Eiropas Komisijas vadītāja Žana Kloda Junkera Balto grāmatu par Eiropas nākotnes scenārijiem, gribas cerēt, ka no pagātnes mantojuma tiks paņemts tas labākais, nevis Eiropas Savienībai nāksies doties pensijā un pašai kļūt par vēsturi.
Eiropai ir jāatgūstas no „nogurušā selfija” tēla - kā to reiz raksturoja Itālijas ekspremjers Mateo Renci. Ir laiks atmest teoretizēšanu un tukšu salmu kulšanu un ķerties pie praktiskiem soļiem, uzlabojot uzņēmējdarbības vidi ar pievilcīgu nodokļu politiku, samazinot birokrātiskos šķēršļus un attīstot eksportu, tādējādi veicinot nodarbinātību visā Eiropas Savienības teritorijā.
Uz federālisma saulaino „tāli”?
Romas līguma 60. gadadiena tiešām ir izšķirošais brīdis, kad lemt, pa kuru ceļu tālāk iet Eiropas Savienībai. Tomēr plāniem jābūt konkrētiem un praktiski realizējamiem. Pretēji tam, lai enerģiski motivētu ES dalībvalstis uz diskusiju, Junkera kungs pasviedis Eiropas politiskajā arēnā piecus scenārijus, kurus retoriski plosa eirooptimisti un skeptiķi. Savukārt Eiropas pilsoņi atstāti kautrīgu novērotāju lomā. Eiropas Komisija un Eiropas Parlaments, kā arī nacionālās valdības neuzskata par pienākumu detalizēti informēt iedzīvotājus, kur nu vēl analizēt un debatēt ar sabiedrību par šiem scenārijiem.
Junkera piedāvājumā ietverti trīs maziespējami scenāriji (ja vērtējam pēc varbūtības panākt kompromisu), viens Eiropas austrumvalstīm īpaši neizdevīgs scenārijs (lēmumu pieņemšanu atdodot lielajām dalībvalstīm) un piektais - federālisma vilks jēra ādā.
Rodas sajūta, ka Eiropas Savienības vadība, spītējot sabiedriskajai kritikai, "Brexit" un nacionālistu popularitātes pieaugumam dalībvalstīs, ir pretnostatījusi neglītas alternatīvas it kā spožajai nākotnei, kurai „neizglītotā” sabiedrība pretojas. Tas ir līdzīgi kā ēdienu servēt gan alumīnija kastrolī, gan porcelāna terīnē un tad vērot, no kura trauka vairāk smels.
Eiropas Savienība ir dilemmas priekšā - vai esam gatavi spert nākamo soli uz priekšu un draudzību pārvērst ģimeniskās attiecībās, ēdot no viena katla, daloties kabatas naudā un savācot cits cita izmētātās zeķes pa kaktiem? Vai labāk tomēr turpināt draudzīgi soļot līdzās un sadarboties ekonomiskās izaugsmes veicināšanā, atgūstot sabiedrības uzticību Eiropas valstu varenībai, mazinot radikālu ideju izplatību un naidu un veicinot ekonomisko produktivitāti?
Junkera pieci scenāriji nebūt neizsmeļ mūsu iespējas
Apstākļos, kad Eiropas iedzīvotājiem ir bailes iet pa ielu vai atrasties stacijā, jo ar mačeti var uzbrukt kārtējais radikālis, ir nepamatoti runāt par federalizāciju, bet gan jārisina pamatproblēmas - radot drošu vidi, pieeju izglītībai, darbam un medicīnai. Diemžēl Junkera scenārijos biežāk ir pieminēti auto, kas aprīkoti ar interneta pieslēgumu, nekā minētas konkrētas idejas ekonomikas izaugsmei.
Turklāt vispirms ir jāsaprot, kāpēc esam krīzē un kāpēc Lielbritānija nobalsoja par izstāšanos, un no šīm atklāsmēm jāmācās.
Eiropas Savienība pašlaik ir kā lauvu bars pensijas vecuma komformista vadībā. Tik nozīmīga pasaules politiskā spēlētāja vadības krēslā ir jāspēj piedāvāt dalībvalstīm reālistisku stratēģiju, nevis jānāk klajā ar ultimātu. Bailes pieņemt lēmumu, kura pamatā ir Eiropas Savienības nākotne, nav attaisnojamas ar pensijas vecumu. Vadītājs ir noguris un jau paziņojis - esmu gana darbojies, bet 2019. gadā iešu atpūsties. Tālāk bez manis un kā paši gribat. Šāda viņa noskaņa jūtama ikvienā uzrunā Eiropas Parlamentam, ikvienā piedāvātajā dokumentā.
Un šāds Junkera kunga piedāvājums ļāvis izplatīties histēriskai un marginālai retorikai - bez vienotas Eiropas iestāsies haoss un karš.
Es redzu Eiropas Savienību staltu un varenu, nevis kā večiņu ar saliektu mugurkaulu
Stabilitāte ir nevis opcija vai scenārijs, bet gan pienākums, kurš politiķiem ir jāpilda un jānodrošina. Mūsu opcija varētu būt rūpīgi izsvērta stratēģija, kas ved pretī izaugsmei, ekonomiskajai attīstībai un varenībai, nevienlīdzības mazināšanai starp valstīm un to iedzīvotājiem.
Izvēloties jebkuru virzienu, lēmumu pieņēmējiem ir jāspēj pamatot, kā tiks nodrošināta ekonomiskā izaugsme, aizstāvētas Eiropas cilvēku intereses, uzņēmēju intereses, jo tieši viņi ir tie, kas rada jaunas darbavietas, maksā algas un nodokļus.
Eiropas Savienība pastāvēs kā spēcīgs pasaules līmeņa spēlētājs, ja tā atrisinās bezdarba problēmu (īpaši jauniešu vidū), atdos migrācijas politikas lēmumu pieņemšanu dalībvalstu ziņā un mudinās uzņēmējus investēt un ražot Eiropas Savienības teritorijā, nodrošinot labvēlīgu nodokļu vidi.
Pamatu pamatos Eiropas Savienība ir suverēnu valstu ekonomikas savienība. Šim ceļam arī jāturpinās, jo vēl vienu eksperimentu ar PSRS līdzīgu veidojumu izveidi kontinents neizturēs.
Aicinu neklusēt, izteikt savus viedokļus un iesaistīties šajā diskusijā par Eiropas Savienības nākotni.