Vai Latvijas patērētājam atkal būs jāpārmaksā par atjaunīgās enerģijas projektiem?

Tuvojas politisko batāliju laiks, kad enerģētika atkal kļūs par ērtu instrumentu — lai manipulētu ar vēlētājiem, piesaistītu sev uzmanību vai “atmaskotu” kaut kur saklausītas, pārprastas vai pašizdomātas netaisnības un sazvērestības. Viena no iecienītākajām tēzēm, lai spēlētu uz daudzu sakaitētajiem prātiem, būs: jaunu atjaunīgās enerģijas projektu attīstība Latvijā padarīs elektroenerģiju lietotājam dārgāku.

Savulaik, īstenojot nesamērīgu atbalstu atjaunīgās enerģijas projektiem, Latvija jau sāpīgi uzkāpa uz šī grābekļa.

Vai ir pamats bažīties, ka arī tagad apjomīgi AER projekti mūs novedīs pie tā paša rezultāta — papildu sloga mūsu maciņiem? Ņemot vērā, ka šos projektus attīstītāji īsteno bez publiskās naudas piesaistes, paši uzņemoties finanšu riskus.

Kā arguments šādām bažām bieži tiek minēta citu valstu pieredze, kur šādi projekti attīstīti daudz lielākos apjomos.

Kā tad ir patiesībā?

Jā, saules un vēja parkiem vajag tīkla infrastruktūru. Jā, mainīga ģenerācija prasa balansēšanu, rezerves un sistēmas elastību. Jā, slikti plānota AER attīstība var radīt nozīmīgas papildu sistēmas izmaksas — un gala cena lietotājam var pieaugt.

Viens no biežāk minētajiem piemēriem ir Nīderlande. Tur tīkla izmaksu kāpums tiešām ir reāla problēma: regulators norāda, ka tīkla operatoriem jāveic apjomīgas investīcijas tīkla paplašināšanā un modernizācijā, un 2025. gadam tika prognozēts aptuveni 11% transporta tarifu kāpums. Taču šo kāpumu rada ne tikai AER — to veicina arī strauja elektrifikācija, jaunu pieslēgumu pieprasījums, tīkla pārslodzes un nepieciešamība pārdalīt tīkla izmaksas starp lietotāju grupām.

Nīderlande nepierāda, ka AER parku attīstība Latvijā radīs analoģisku sadārdzinājumu. Tā pierāda tikai to, ka slikti vai novēloti plānota AER integrācija var kļūt dārga.

Ir diletantiski — bet politiskā līmenī pat bīstami — citas valsts piemēru pasludināt par Latvijas nolemtību, nesaprotot cēloņsakarības.

Pieci iemesli, kāpēc Latvijas situācija ir atšķirīga

Pirmkārt — pārvades tīkla pieejamās jaudas. AST 2026. gada augustā elastīgā pakalpojuma ietvaros ražotājiem publicēja 5935 MW brīvo pārvades sistēmas jaudu — aptuveni četras reizes vairāk par Latvijas ziemas pīķa patēriņa slodzi un vairāk nekā septiņas reizes vairāk par vidējo slodzi. Un tas ir papildus tiem apmēram 2 GW, kas jau ir rezervēti konkrētiem projektiem. Tā ir milzīga tīkla rezerve.

Otrkārt — liela daļa pārvades tīkla drošuma investīciju jau ir veikta. Gatavojoties atslēgties no BRELL un sinhronizēties ar kontinentālo Eiropu, Latvijas sinhronizācijas projekta investīcijas sasniedza ap 500 milj. EUR. Un tās ir investīcijas mūsu neatkarībā un sistēmas drošumā, nevis tikai priekš AER parkiem nepieciešamās izmaksas. (ast.lv)

Treškārt — daļa tīkla jaudu attīstības arī turpmāk tiek finansēta ar ES līdzekļiem. Tas mazina spiedienu šīs investīcijas pilnā apmērā atgūt caur tarifiem.

Ceturtkārt — konkrētu AER projektu pieslēguma izmaksas Latvijā sedz ražotājs, jeb pieslēguma pieprasītājs. Tās nav pārliekamas uz pārējiem sistēmas dalībniekiem. (www.vestnesis.lv)

Piektkārt — Latvijai jau ir būtiska elastīga vietējā jauda. Daugavas HES kaskāde un TEC palīdz vadīt ražošanas un patēriņa svārstības. Tas nenozīmē, ka nevajag baterijas vai pieprasījuma reakciju, bet nozīmē, ka mums jau ir būtisks elastības resurss.

Balansēšanas izmaksas: kas par ko maksā?

Pēc Baltijas sinhronizācijas ar kontinentālo Eiropu Baltijas valstīm pašām jāuztur frekvence, rezerves un balansēšanas jaudas. Tā ir energodrošības cena, nevis AER projektu radītās izmaksas - tā ir samaksa par plašāku pakalpojumu klāstu visai sistēmai (piemēram, rezerves jaudas starpsavienojumu bojājuma gadījumā). Svarīgi ir, kā šīs izmaksas tiek attiecinātas.

Latvijā 2025. gada sākumā kopējās balansēšanas jaudas izmaksas tika prognozētas 40,74 milj. EUR apmērā. No 2025. gada 1. jūlija līdz 31. decembrim tika noteiktas divas komponentes: 3,00 EUR/MWh portfeļa apjoma komponente, ko sedz elektroenerģijas lietotāji, un 42,07 EUR/MWh nebalansa komponente, kas attiecas uz balansa atbildīgajām pusēm — gan lietotāju, gan ražotāju portfeļiem. (sprk.gov.lv)

Šie 3 EUR/MWh jeb 0,3 centi/kWh ir daļa, ko lietotāji maksā par sistēmas drošumu un neatkarību (nevarētu teikt, ka tas nesamerīgi un nav tā vērts…). Savukārt nebalansa komponente attiecas uz tirgotājiem un ražotājiem, kuru faktiskā ražošana vai patēriņš atšķiras no plānotā., un to maksā katrs pats nebalansa radītājs.

Jā, nebalanss var netieši ietekmēt to tirgotāju cenu politiku, kuri nespēj atbildīgi prognozēt savu portfeli un mēģina šo risku nosegt uz lietotāju rēķina. Tāpēc lietotājiem ir vērts rūpīgāk pavērtēt tirgotāja rīcībspēju, izvēloties sev atbilstošo tirgotāju - ne tikai tā sākotnēji piedāvāto tarifu.

Latvijā balansēšanas izmaksas netiek vienkārši saliktas vienā kopējā tarifā, kas jāmaksā visiem lietotājiem. Nebalansa radītās izmaksas netiek vienkārši socializētas uz pārējo tirgus dalībnieku rēķina.

Baltijas valstu salīdzinājums

Secinājums ir skaidrs: Baltijas valstīs balansēšanas izmaksas tiek attiecinātas atšķirīgi. Igaunijā lielāks uzsvars ir uz plašāku izmaksu socializāciju caur apjoma maksu. Lietuva ir tuvāk Latvijas pieejai, bet ar zemāku nebalansa izmaksu signālu. Latvijā risinājums ir mērķētāks — konkrētai novirzei no plāna tiek dots spēcīgāks cenu signāls, kas motivē tirgus dalībnieku prognozēt precīzāk, darboties tirgū atbildīgāk un efektīvāk. Veikt tam nepieciešamās investīcijas.

Šāda Latvijas pieeja ir ilgtspējīgāka, jo atsevišķu tirgus dalībnieku radītās papildu izmaksas netiek automātiski pārliktas uz sabiedrību. Tas būtiski mazina risku, ka, AER projektiem attīstoties, esošie tirgus nosacījumi būs jāmaina, lai mazinātu slogu lietotājiem — kā reiz jau to nācās darīt OIK gadījumā. Iespējams, šī ir noderīgākā mācība, ko Latvija ir guvusi no OIK afēras, un kas mūsu kaimiņiem ir vēl tikai priekšā…

Noslēgumā

Mūsu energosistēma ir daudz sagatavotāka un atbilstošāk organizēta atjaunīgās enerģijas projektiem, lai lietotājs varētu baudīt AER projektu radītās iespējas - lētāku elektroenerģiju, neveicot tādas apjomīgas investīcijas, kā tas ir nepieciešams citām valstīm.

Tēze, ka AER parki Latvijā padarīs elektrību lietotājiem dārgāku, ir diletantisms un Latvijai bīstama manipulācija. Tā skar mūsu enerģētisko neatkarību, tālākās attīstības perspektīvas un iespēju ilgtermiņā iegūt lietotājam izdevīgāku elektroenerģijas cenu.

Jā, Latvijai nav vajadzīga nepārdomāta AER attīstība, bet Latvijai nav vajadzīga arī biedēšana ar citu valstu piemēriem, kas neatbilst mūsu situācijai un kalpo tikai kā iespēja kādam nopelnīt uzmanību. Neuzķerieties uz tā! Labāk pārliecinieties par savu elektroenerģijas tirgotāja izvēli.