Pēdējā laikā presē parādās pārspriedumi par to, ka Latvijas Zaļā partija un Latvijas Zemnieku savienība vairs nespēj būt kopā un iespējams katra dosies savu ceļu. Kā argumenti tiek izmantoti apgalvojumi, ka pretrunas partijās ir samilzušas un diez vai izdosies rast kompromisus. Un tomēr man gribētos apgalvot, ka pašreizējā politiskajā un sociālajā situācijā šāda dalīšanās būtu vairāk nevēlams nekā vēlams fakts, jo par spīti visiem apgalvojumiem un pieņēmumiem, partijām ir vairāk kopīgā kā atšķirīgā.
Pirmkārt jau ekonomiski un sociāli gan zaļie, gan zemnieki pārstāv salīdzinoši tradicionālas nodarbošanās, kas neatņemami saistītas gan ar lauku vai pilsētlauku vidi, dabu un ieražām. Daudzi, neatkarīgi no uzņēmējdarbības formas, ir ģimenes uzņēmumi, kuros strādā vairākas paaudzes, reizēm pat plašas dzimtas. Būdami piesaistīti pie zemes, bieži vien arī saistīti ar gadskārtu ritumu, tie ir arī vairāk ieinteresēti rūpēties par novadu, kuram zeme piesaistīta, kur iekoptas dzimtas mājas, jo tas viss neatrodas vakuumā, bet gan ir nesaraujami saistīti vienā dzimtas, novada, valsts stāstā. Tādēļ šī ir partija, kurai ir izteikts zemnieku, uzņēmēju un pašnodarbināto klāsteris, kurš ilggadēji ir lojāls savā izvēlē, jo vēlas mieru, stabilitāti un izaugsmi savai zemei. Pievienotās vērtības radītājs savai zemei nekad nebūs tās grāvējs un iznīcinātājs. Un šī vērtību nostādne, kas ir kopēja kā zemniekiem, tā zaļajiem ir ne mazāk svarīga par ekonomiskajiem kopsaucējiem.
Šādu zemei, tautai un stabilitātei piesaistītu uzvedības un rīcības algoritmu mēdz dēvēt par konservatīvu, reizēm piešķirot nedaudz nievājošu nokrāsu un uzsverot vecmodīguma, seniluma vai aizspriedumainības “piegaršu” šajā domāšanā. Aizmirstot, ka neviena revolūcija un visa nograušana līdz pamatiem nekad nav nesusi cilvēkiem ne laimi, ne mieru, nemaz nerunājot par stabilitāti un labklājību. Konservatīvisma vēlme saglabāt vērtīgāko no pagātnes un tūkstošgadu krātās pieredzes ir racionālisma, ne seniluma pazīme. Tāpat kā vēlme pēc revolūcijām un nemitīgām reformām ir nevis progresa, bet gan infantilisma iezīme.
Konservatīvākas vērtības par kopšanu un sargāšanu rakstītā vēsturē grūti atrast. Arī Anna Brigadere savas triloģijas nosaukumā ieliek trīs dzīvesziņas atslēgas: Dievs. Daba. Darbs. “Dziediet pie kapa. Ko jūs klusējat, dziediet! Viņš nedzird. Ne viņam. Dziediet, ne viņam aizejot, bet jums paliekot.” raksta Imants Ziedonis savās “Epifānijās”. Lai paliktu ir vajadzīgs turpinājums. Lai stāvētu, ir vajadzīgs pamats. Pamats top no tūkstošgades pārdzīvojušām lietām un jēdzieniem, ne no ātrās modes-viendienītes kaprīzēm. Ja ir turpinājums, tad ir kā dēļ censties un nav vienalga, kas paliek pēc aiziešanas. Ja turpinājuma, tātad-nākotnes nav, tad var izpārdot zemi svešām tautām, atvērt durvis par labu globālām korporācijām, žņaudzot vietējo kapitālu, izrevidēt izglītības saturu, izslēdzot no tā nacionālo, vīrišķīgo un sievišķīgo, māti var uzdot par tēvu un tēvu par māti.
Būdama viena no Latvijas politikā viskonservatīvākajām partiju apvienībām, ZZS, kaut arī lielākoties politikā spēlējusi otrā plāna lomu, tomēr ir atbildīga ne tikai sevis pašas, bet arī sabiedrības priekšā, un situācijā, kad varu praktiski ir pārņēmusi augstākā ierēdniecība un nu jau arī likumdevējam noteikumus diktē Satversmes tiesa, kādam ir jāiestājas par Satversmē ierakstītajām vērtībām.
Protams, brīdī, kad ZZS uzņēmās valdības vadīšanu tai apkārt, kā jaunas meitas vecējošam miljonāram, saskrēja politiskās laimes meklētāji, kas bija un ir tāli no konservatīvisma atbalstīšanas. Konservatīvo partiju lauciņā parādījās t.s. “viltus pravieši”, kas, piesedzoties ar jaun-, neo- konservatīvisma saukļiem, rīcībā izpaužas kā kreisie radikāļi. Taču šādu “viltus praviešu” esamība tikai vēlreiz apliecina to, ka Latvijas sabiedrībā konservatīvisms ir vajadzīgs un to atbalsta pietiekami liela sabiedrības daļa. Šādā situācijā visiem konservatīvajiem spēkiem vajag vienoties, ne šķelties, aizstāvēt Latvijas uzņēmumus, vidi, ģimenes, tradicionālo kultūras mantojumu. Pat ja ir partijas paaudžu nomaiņas grūtumi kā zemniekiem vai atsijāšanās no visa krāsu spektra politiskiem līdzskrējējiem kā zaļajiem. Neviens cits kā tikai paši biedri var vai nu sagraut partiju apvienību vai arī to celt un stiprināt. Viss - pašu rokās.
