Esam raduši dzirdēt par tiem Latvijas reģioniem, kuros bērnu trūkuma dēļ skolas tiek slēgtas, taču ir arī vietas, kurās skolas ir pārpildītas un nākas meklēt alternatīvus risinājumus, lai visiem bērniem būtu iespēja mācīties. Viena no šādām vietām ir Ādaži, kur pārpildītajai skolai kā alternatīvu sevi ir pieteikusi pirmsskolas izglītības iestāde Patnis, nodrošinot mācības 1. klasei. No vecākiem nāca pieprasījums pēc šādas alternatīvas un, balstoties uz plašo pieredzi un iespējām, mēs nolēmām radīt atbilstošu piedāvājumu, stāsta pirmsskolas direktore Inguna Vārtiņa.
No vecākiem saņēmām signālus, ka viņi aktīvi meklē alternatīvu, jo strauji tuvojas 1. septembris, kad skolas gaitas plāno uzsākt daudzi pirmklasnieki. Skola lielā bērnu skaita dēļ ne vienmēr spēj nodrošināt personīgu pieeju katram, taču ir saprotams, ka ikviens vecāks vēlas, lai viņa bērnam skolā tiek veltīta uzmanība un rūpes. Turklāt, izvēloties skolu, vecākiem bažas radīja jautājums - kur un kā mazie bērni pavadīs dienas daļu pēc stundām. Domāju, ka ar šādu problēmu saskaras daudzas Latvijas ģimenes - ne visās skolās tiek nodrošinātas pagarinātās grupas, un arī tās nav bezizmēra. Ir būtiski, lai mazie bērni ir pieskatīti arī pēc mācību beigām, lai kāds uzrauga un palīdz ar mājas darbiem, bet ne visiem ir vecmāmiņas vai auklītes.
Balstoties uz 24 gadu pieredzi kā privātskolai Rīgā, mēs atsaucāmies pieprasījumam arī Ādažos un esam apņēmušies bērniem nodrošināt 1. klases mācību vielas apguvi viņiem ierastajā vidē. Laikā, kad Izglītības un zinātnes ministrija sāka diskusijas par sešgadnieku sūtīšanu skolā, daudzi eksperti un mediķi plašsaziņas līdzekļos skaidroja, cik liela nozīme ir videi, kurā bērns mācās. Ka tieši vide var būtiski ietekmēt viņa vēlmi mācīties, spēju koncentrēties, sekmes, kā arī garīgo un fizisko veselību kopumā.
Pirmklasniekam nereti ir grūti ilgstoši koncentrēties vienai nodarbei. Ir nepieciešama nodarbes maiņa, miksējot gan dinamiskas, gan mierīgas lietas.
Arī es absolūti piekrītu viedoklim, ka vide ir ārkārtīgi svarīga - bērnam šajā agrīnajā vecumā ir nepieciešama iespēja gan mācīties, gan pavadīt laiku rotaļās, gan būt svaigā gaisā, nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, gan pabūt klusumā ar kādu grāmatu vai spēli. Piekrītu, ka septiņus gadus vecs bērns vairs neuzskata sevi par mazu un nevēlēsies gulēt diendusu, bet no pieredzes teikšu, ka liela daļa no viņiem dienas gaitā kādu brīdi labprāt pavadīs, mierīgi lasot vai zvilnot, un lielā skolā, kurā mācās bērni no 1. klases līdz 12. klasei, tas diemžēl nav iespējams. Šāds formāts patiesībā būtu ļoti vēlams bērniem līdz pat 6. klasei.
Bērnu attīstības līmenis septiņu gadu vecumā nereti ir krasi atšķirīgs - ir bērni, kuri jau 1. klases sākumā ir gatavi un pietiekami nobrieduši pat 2. klasei, taču ir arī 2. klases skolēni, kuri nespēj tikt līdzi citiem un vairāk atbilst pirmklasnieka līmenim. Analizējot šādus gadījumus, mēs aizvien vairāk domājam par t.s. saimes klasēm. Klase, kurā kopā mācās septiņus un astoņus gadus veci bērni un kurā skolotāja koordinē apgūstamo vielu, pielāgojot to katram skolēnam pēc viņa spējām un attīstības līmeņa. Nenoliedzami, šāds formāts darbosies tikai mazās klasēs, ne gadījumā ar 30 skolēniem un vienu pedagogu. Bet šāda veida klasēm ir daudz priekšrocību, piemēram, bērniem ir papildus motivācija tiekties pēc grūtākiem un sarežģītākiem uzdevumiem, īpaši zēniem, kuriem sacensības gars ir izteiktāks.
Pavadot pirmos skolas gadus šādā vidē, bērnam veidojas spēcīga personība, viņš ir pašpietiekams, pārliecināts par sevi, spēj pieņemt lēmumus un vēlas būt kopā ar saviem vienaudžiem. Nonākot t.s. “lielajā skolā”, piemēram, sākot mācības 7. klasē, bērns tam ir absolūti gatavs un tas ir pat nepieciešams, jo šajā vecumā jau ir nepieciešama lielāka dinamika. Nevajadzētu uzskatīt, ka bērns, kurš sākotnēji mācījies mazā skolā, pirmo klašu vielu ir apguvis pirmskolā, būs kā siltumnīcas augs. Bērns būs nobriedusi un brīva personība. Un šādas personības mums ir nepieciešamas!
