2013. gadā Latvija bija vienīgā Baltijas valsts, kur ēnu ekonomika ir augusi. Tā sasniedz 23.8% no iekšzemes kopprodukta*, kas ir katastrofāls rādītājs.
No nomaksāto nodokļu apjoma ir atkarīgs mūsu katra sociālās aizsardzības līmenis, valsts iespējas nodrošināt veselības aprūpi, izglītību, paaugstināt pensijas un atbalstu ģimenēm ar bērniem. Tai pašā laikā ēnu ekonomikas īpatsvars tikai aug. Tā iemesls ir iedzīvotāju neuzticēšanās valstij, tās sociālās politikas prognozējamībai.
Nodokļu maksātāji neredz, kā tiek tērēti viņu samaksātie nodokļi un nav ticības, ka tie tiek izlietoti lietderīgi un efektīvi. Tam spilgts piemērs ir Valsts kontroles ikgadējie ziņojumi par Ministriju un centrālo valsts iestāžu gada pārskatiem. Tie parāda, ka ierēdņi iedzīvotāju līdzekļus tērē arī izklaidēm, pasākumiem pilīs un viesu namos, organizē jubilejas, kam nav nekādas saistības ar valstij uzticēto pienākumu izpildi. Tas pilnībā demotivē cilvēkus maksāt nodokļus un ir naivi šādos apstākļos cerēt uz ēnu ekonomikas samazinājumu.
Astoņus gadus vadot valsts kontroli, esmu pārliecinājusies, ka valsts pārvaldē lielākais vairums ierēdņu godprātīgi un atbildīgi pilda savus pienākumus, taču bieži atduras aplamas sistēmas strupceļā. Diemžēl ir arī noteikts skaits bezatbildīgu, neprofesionālu, arī korumpētu valsts sektora darboņu, kas apzināti vājina šo sistēmu vēl vairāk.
Ir divi konkrēti uzdevumi problēmas risinājumam. Pirmkārt, valsts pārvaldes efektīva darbība nav iespējama bez kopējā valsts stratēģiskās attīstības redzējuma. Tas nevar būt kārtējais “NAPs”, kas dzīvo savu nesatricināmo un ar valsts budžetu nesaistīto dzīvi. Visai valsts darbībai jābūt pakārtotai konkrētu, iedzīvotājiem saprotamu un pieņemamu mērķu sasniegšanai. Vienlaicīgi tam pakārtojot valsts budžeta līdzekļu plānošanu un izlietošanu. Ja valstī nav loģiskas plānošanas - ko, kāpēc, kādā termiņā un par kādu līdzekļu apjomu tā vēlas sasniegt, tas rada iespējas valsts līdzekļus tērēt bezatbildīgi.
Otrkārt, tas ir ierēdņu godprātības jautājums. Katrai valsts institūcijai un darbiniekam ir jānosaka darba uzdevumi un pienākumi, kas ir pakārtoti kopējam valsts mērķim. Šādā sistēmā katram ierēdnim jāatskaitās par viņa individuālo ieguldījumu. Lai veicinātu darba kvalitāti, lai izskaustu nelikumīgus lēmumus, tajā skaitā par valsts līdzekļu nelietderīgu izmantošanu, jānosaka valsts amatpersonu atbildība.
Uz rezultātu orientētas, atbildīgas valsts pārvaldības ieviešana ir atkarīga no politiskās atbildības, gribas un kompetences. Iedzīvotājs sāks uzticēties valsts varai tikai tad, kad viņam būs pieejama saprotama informācija, kur tiek izlietota nodokļu nauda. Redzot atbildīgu valsts līdzekļu izlietojumu un profesionālu valsts pārvaldību, nodokļu maksāšana visiem iedzīvotājiem kļūs par atbildību pret valsti!