Pedagogi veido personības!
 
©Publicitātes foto

Mēs, skolotāji, strādājam ar jauniem, skaistiem cilvēkiem, mēs veidojam jauno paaudzi, rādot viņiem piemēru. Mēs veidojam personības! Tieši mūsu spēkos ir ielikt jaunajos cilvēkos vēlmi izzināt jaunus procesus un palīdzēt atrast mērķi, uz ko dzīvē tiekties. Tā uzskata Rīgas 25. vidusskolas matemātikas skolotāja Inguna Gustava, kura uzsver - skolotāja darbs ir skaists un prestižs. Strādājusi par skolotāju, bet tad pievērsusies biznesam, un pavisam nesen – atgriezusies darbā skolā, tikai šoreiz ar lielāku pieredzes bagāžu un daudz praktiskiem piemēriem par to, kur un kā dzīvē noderēs matemātika.

Skolotāja divos piegājienos

Esmu skolotāja jau otrajā paaudzē - mana mamma skolā nostrādāja līdz 86 gadu vecumam, jo bērni un viņu vecāki bija ļoti iemīļojuši viņu. Mamma bija pieprasīta skolotāja un arī novērtēta - viņas darba mūžā netrūka nedz ziedu, nedz pateicības vārdu no skolēniem. Arī rados ir daži skolotāji, tāpēc mana izvēle - pedagoga profesija - šķiet tikai loģiska. Kad paziņoju, ka būšu skolotāja, daudzi skeptiski jautāja, vai es domājot, ka man būs viss kā mammai, arī ziedi un atzinības? Rīgas 25. vidusskolā gāju praksē jau studiju laikā, tajā laikā kā reiz bija nepieciešama skolotāja, un es sāku strādāt vēl būdama studente. Kā pirmos man iedeva 4. klasi, un tā arī sāku darbu, kurā pavadīju desmit gadus.

No biznesa vides atpakaļ uz skolu

Darbā bija gan ziedi, gan atzinības, bet nāca Atmodas laiks, un skolotāja alga bija ļoti zema. Tas noveda pie izvēles pievērsties biznesam, kā arī veltīt laiku un līdzekļus, lai pilnveidotu savu izglītību. Tagad atkal strādāju skolā, turklāt ar diviem maģistra grādiem bagāžā un daudz idejām, ko esmu ienesusi no biznesa vides. Jāatzīst, ka pamest biznesa vidi nav viegli, taču mans lēmums sakrita ar mammas došanos pelnītajā atpūtā. Bija daudzi, kas mani apsveica ar šādu lēmumu, un arī tādi, kuri skeptiski jautāja, vai es apzinoties, ko daru?

Mums ir visas iespējas strādāt!

Diemžēl šobrīd gan sabiedrība, gan daļa pašu skolotāju nenovērtē šo profesiju. Nereti parādās viedokļi, ka valstī viss ir slikti - skolotāji, sistēma, sabiedrība, bet, ja mēs kultivēsim šādu nepatiesu un negatīvu viedokli, skolotāja profesijas prestižs nepieaugs. Ar visu savu skolotājas pieredzi varu teikt - es tam nepiekrītu, un arī mamma nē. Nevienā pasaules valstī skolotājs nav apmaksātāko profesiju topa augšgalā - Somijā, Vācijā, Turcijā u.c. biznesa vidē var nopelnīt vairāk, bet tur nav problēmu ar skolotāju prestižu, jo prestižs nav tikai naudā. Mēs nevaram teikt, ka pie mums viss ir slikti, tā vietā - ir jāstrādā, lai būtu labi. Un mums ir visas iespējas strādāt!

Skolotāji gados nav jāved ragaviņās uz mežu

Man ir liels prieks gan par jaunajiem skolotājiem, gan par ikvienu citu pedagogu, kuram patīk viņa darbs. Ko bērnam var dod skolotājs, kuram nepatīk savs darbs? Tikai entuziasma pilns skolotājs ar vēlmi strādāt var veidot arī bērnus par pozitīviem cilvēkiem. Lai situācija uzlabotos, ir nepieciešama sistemātiska programma, kas ceļ profesijas prestižu. Un domāšanas paradigmas maiņa! Latviešu literatūrā varam lasīt, ka ārsti un skolotāji jau izsenis bijuši sabiedrībā cienīti un labi ieredzēti cilvēki. Rodas jautājums, kāpēc šobrīd tiek kultivēts, ka skolās ir daudz skolotāju virs 50 gadiem, un tā ir problēma. Skolotāji gados nav problēma, viņi nav jāved ragaviņās uz mežu. Jā, jaunie skolotāji ir gaidīti un nepieciešami, bet vajadzīgi arī tie, kuri ar gadiem ilgu praksi ir ieguvuši daudz zināšanu.

Līdz ar neatkarības atgūšanu, kad skolotāji vairs nepildīja ideoloģisko funkciju, kaut kas pārtrūka arī novērtējumā no valdības puses. Un tas pārceļoja no valstsvīriem uz sabiedrību, bērniem un pašiem skolotājiem. Bet situācija ir labojama, tikai nevajag gaidīt, ka kāds no malas nāks un to izdarīs - ir jārīkojas pašiem. Mums jāspēj saredzēt pozitīvais, kas jau šobrīd pastāv un darbojas. Piemēram, jaunā kompetenču izglītības pieeja - runājam un gaidām, kad tā tiks ieviesta, bieži vien cerot uz to kā uz gaišo nākotni, kas pēkšņi iestāsies, bet, piemēram, matemātikā kompetenču pieeja ir bijusi vienmēr. Olimpiāžu līmeņa uzdevumi, cietie rieksti, ko noteikti daudzi atceras,- tas viss māca cilvēkam domāt.

Mūsdienu bērni nav briesmoņi

Vēl viens mīts, ko es vēlētos kliedēt - mūsdienu bērni nav briesmoņi. Divos piegājienos skolotājas darbam ar krietnu pauzi pa vidu es skaidri redzu, ka bērni nav mainījušies. Visos laikos ir bijuši nepaklausīgi bērni, tā nav mūsdienu parādība. Ir dažādi bērnu tipi, un ar katru tipu var strādāt. Hiperaktīvus bērnus nevajag pataisīt par slimiem, viņiem tikai vajag uzmanību. Bērni arī ir personības, kuras ir jāciena. Viņi to lieliski jūt. Ja bērns saprot un sajūt, ka skolotāja viņu ciena un uztver kā līdzvērtīgu sabiedrības locekli, nevis kaut ko zemāku, arī no viņa puses nāk pavisam cita atdeve.

Un vēl ir ļoti būtiski pildīt bērniem dotos solījumus - ja apsoli kaut ko izdarīt, tas ir jādara, jo skolotājs ir piemērs. Ja bērnam piesola sankcijas par neizpildītu uzdevumu, tās ir jāīsteno, pretējā gadījumā bērns ātri saprot, ka tie ir tikai tukši vārdi un neņem to nopietni. Un arī pats iemācās, ka par saviem vārdiem var neatbildēt. Ja nerēķinies ar bērniem, arī viņi nerēķināsies ar tevi. Nevajag bērniem solīt arī to, kas nav iespējams, piemēram, es skolēniem atklāti saku, ka mācības ne vienmēr ir interesantas. Dažas lietas ir vienkārši jāiemācās. Ir lietas, kas jāapgūst, lai tālāk būtu interesanti.

Skolotājiem ir plašas iespējas - augt un attīstīties, pilnveidot savas zināšanas, kā arī dalīties tajās ar bērniem. Jā, mūsu darbā nav izteiktu karjeras kāpņu, bet varam attīstīties kā personības. Bez materiālās puses ir arī morālais gandarījums. Profesijā jābūt abiem, tad būs arī prestižs. Un pozitīvai attieksmei - pret sevi, savu darbu un bērniem klasē.

Rīgas 25. vidusskolas matemātikas skolotāja Inguna Gustava

 
 
#{#}