Gruzijā ir noticis tas, par ko būtībā savulaik baiļojās arī Baltijas valstis. Tās bija bažas, ka agrākais okupants un tagadējais „lielais kaimiņš” varētu mūsu valstis apdraudēt fiziski, savu pilsoņu „aizstāvības” aizsegā. Šīs bailes bija viens no svarīgākajiem motīviem, kāpēc Latvija, Lietuva un Igaunija stājās Eiropas Savienībā un meklēja ceļu uz NATO.
Šobrīd Krievija pārbauda Rietumvalstu pacietības robežas, un dara to mērķtiecīgi. Pirmais nopietnākais mēģinājums šajā virzienā bija vārdiskie, diplomātiski aizskarošie un kiberuzbrukumi pērn Igaunijai. Toreiz Krievija sastapa striktu un noteiktu Eiropas valstu un arī ASV nosodījumu. Zīmīgi, ka toreiz Krieviju Eiropas Parlamentā asi nosodīja pat pret šo valsti parasti visai iecietīgie sociālisti. Un tagad - 2008. gadā - otrais pacietības pārbaudes mēģinājums, tikai šoreiz daudz dramatiskāks, varētu pat teikt ciniski – reģionam raksturīgāks – ar asinīm un cilvēku upuriem. Gan ne pret Eiropas Savienības, bet mums draudzīgu valsti.
Daudzi vaicā, kāpēc Eiropas un Amerikas demokrātiskās valstis reaģēja tik vēlu. Acīmredzot, kaut klusībā šāda notikumu attīstība tika pieļauta, tomēr, kad karš sākās, iestājās tāds kā apmulsums. Mūsu valdības cīnījās starp vēlmi un nepieciešamību ātri un strikti nosodīt Krievijas rīcību un bailēm iekulties sarežģījumos enerģētikas jomā.
Tieši tāpat kā līdz šim, pirmo drosmīgo soli spēra tās valstis, kurām jau ir liela attiecību pieredze ar Krieviju un kuras par Krievijas patiesajiem mērķiem nelolo ilūzijas: valstis, kuras iepriekš vairākkārt savas sabiedrotās ir brīdinājušas un kuras saprot jaunas politikas attiecībā pret Krieviju veidošanas nepieciešamību.
Jau vairāk kā pirms gada nosūtīju pieprasījumu Eiropas Komisijai un Eiropas Padomei, uzsverot nepieciešamību noslēgt vīzu režīma atvieglojumu nolīgumu ar Gruziju, norādot, ka, pēc vīzu atvieglojumu piešķiršanas Krievijai šo ēsmu tā izmantos, lai mudinātu iedzīvotājus Dienvidosetijā un Abhāzijā pieņemt Krievijas pavalstniecību. Tāpat vairākkārt, uzstājoties Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas sanāksmēs un plenārsēdēs, aicināju Eiropas institūcijas panākt, lai Krievijas tā saucamie „miera uzturētāji” šajā reģionā tiktu aizstāti ar starptautiskajiem miera spēkiem. Nevar teikt, ka šie ierosinājumi netika sadzirdēti – tos novērtēja pozitīvi, tomēr darbība izrādījās pārāk gausa un Gruzijas aizstāvju – pārāk maz.
Eiropas Savienības prezidējošās valstis, starptautiskās drošības institūcijas un mūsu valdības nepietiekoši asi reaģēja arī uz Krievijas provokācijām, kad tā savulaik ielauzās Gruzijas gaisa telpā un fragmentāri arī sauszemes teritorijā. Nu rezultāti šādam lēnīgumam ir skaidri redzami, un tie ir traģiski. Un mums pamatoti jājūtas līdzvainīgiem. Varbūt beidzot „vecās demokrātijas” noticēs, ka, ja jau reiz Krievijā ir īpaša tipa demokrātija, tad ar to attiecības jāveido savādāk nekā ar Rietumu valstīm, ka mūsu stratēģiskais partneris nedrīkst būt agresors, kurš brutāli uzbrūk citiem mūsu sabiedrotajiem.
Skaidrs ir viens, ka agresors nedrīkst palikt nesodīts, jo tas atraisītu rokas līdzīgiem uzbrukumiem. Galu galā citādu Eiropas Savienības politiku gaida arī Krievijas tauta, kuras inteliģences slāņos Putina/Medvedeva politika izraisa frustrāciju un bezcerīgumu.
Šodien Eiropas Parlamentā notiek Ārlietu komitejas ārkārtas sēde par t.s. konfliktu Gruzijā. Pirms tās Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Šariušs-Voļskis (Saryusz-Wolski) un Aizsardzības un drošības apakškomitejas priekšsēdētājs Fon Vogaus (Von Wogau) izplatīja paziņojumu, kurā teikts, ka „šis vardarbīgais konflikts nav atrisināms militārā ceļā, tas nozīmē, ka Krievijas militārie spēki ir jāizved no Gruzijas teritorijas un Eiropas Padomei jāapsver miera uzturētāju grupas sūtīšana uz šo reģionu”.
Manā skatījumā, Eiropas Savienībai ir jāapsver, vai ir iespējama un lietderīga ilgi lolotā stratēģiskās partnerības līguma noslēgšana ar Krieviju. Jāapsver arī līguma par vīzu atvieglojumiem Krievijai apturēšana, liedzot agresoram šīs privilēģijas (par ko šajā valstī satrauksies daudzi - nav jau vairs 50.-70. gadi, tagad brīvības un Rietumu gaiss ir jau paostīts). Būtu lietderīgi arī liegt Krievijai piedalīties Lielā astotnieka sanāksmēs, jo, kā pierādījies, šī dalība nesusi vien Krievijas pašapziņas pieaugumu. Jāapsver, vai ir iespējama arī šīs valsts dalība Pasaules Tirdzniecības organizācijā, ja jau visi starptautiskie noteikumi tik un tā tiek ignorēti. Tāda varētu būt iespējamā atbilde uz Krievijas agresiju pret valsti, kura izrādījusi nepārprotamu vēlmi būt mūsu sabiedrotā. Vērojot pēdējo dienu notikumus – Krievijas vilcināšanos izvest karaspēku no Gruzijas, draudīgo retoriku, tai skaitā par attiecību pārtraukšanu ar NATO, pierastos melus, sagrozot patieso situāciju – rodas pārliecība, ka šādi atbildes soļi būtu pats mazākais, ko starptautiskā demokrātiskā sabiedrība varētu darīt.
Daudzi baidās, ka šādā gadījumā varētu rasties nopietni sarežģījumi enerģētikas jomā. Jā, šādu notikumu attīstību nevar pilnībā izslēgt, tomēr atcerēsimies, ka praktiski visa Krievijas ekonomika balstās un milzīga daļa budžeta ieņēmumu nāk tieši no mūsu maksājumiem par enerģijas avotiem. Domāju, ka pašlaik Krievijai iztikt bez šiem ieņēmumiem būtu tikpat grūti, cik mums ar samazinātu enerģijas piegādi. Un pārslēgšanās uz citiem ārējiem tirgiem tai tuvā nākotnē nav iespējama. Varbūt tomēr Eiropai ir vērts nedaudz savilkt jostas šodien, un nopietnāk pastrādāt pie enerģētiskās neatkarības nodrošināšanas, lai nenāktos zaudēt daudz vairāk un varbūt pat visu nākotnē.
