Ir jāturpina darbs vienotas vēstures izpratnē

23. augustā visā Eiropā ir Staļinisma un nacisma upuru kopīga piemiņas diena un atzīmē arī Baltijas ceļa gadadienu. Ir pagājuši 80 gadi, kopš PSRS Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas Ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja bēdīgi slaveno paktu, kas iecirta dziļu rētu Latvijas, Baltijas un visas Eiropas vēsturē. Tas bija nāves spriedums un salauztas dzīves miljoniem Eiropas iedzīvotāju.

1939. gada 23. augustā Padomju Savienība un Vācija parakstīja “Savstarpējās neuzbrukšanas līgumu”, kas pasaulē ir zināms, kā Molotova-Ribentropa pakts. Dokumenta slepenajā protokolā abas puses vienojās par interešu sfēras sadalīšanu Austrumeiropā, kā rezultātā Latvija un citas Baltijas valstis piedzīvoja “teritoriāli politiskos pārkārtošanas gadījumus”. Jau 1940. gada 16. jūnijā, par spīti 1932. gadā noslēgtajam “Latvijas un PSRS līgumam par neuzbrukšanu un konfliktu nokārtošanu miera ceļā”, PSRS izvirzīja Latvijai ultimātu un vēlāk Latvijas teritorija tika okupēta un anektēta, veicot arī masveida deportācijas un iedzīvotāju slepkavības. Okupācijas rezultātā tika likvidētas visas institūcijas, kas nodrošināja Latvijas suverenitāti - ārlietu resoru, bruņotos spēkus, robežsardzi un citus.

Mūsdienās Kremļa retorikā arvien biežāk ir dzirdama ne tikai Molotova-Ribentropa pakta attaisnošana, bet arī tā slavināšana, kas, ņemot vērā Krievijas agresiju Gruzijā un Ukrainā, rada aizdomas, vai Kremļa ārpolitiskie uzskati nav tādi paši kā Padomju Savienībai un vai tā būtu gatava spert identiskus soļus, cenšoties veikt “teritoriāli politiskos pārkārtošanas gadījumus”. Piemēram, vai kādu rītu nepamodīsimies ar Baltkrieviju kā Krievijas apgabalu?

Krievija, kas ir Padomju Savienības tiesiskā mantiniece, labprāt izmanto savas tiesības, taču nekādi joprojām negrib uzņemties pienākumus - piemēram, atbildību par tās radītajiem zaudējumiem, kas detalizēti aprakstīti grāmatā “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā”. Krievija to, visticamāk, arī nedarīs, kamēr pie varas būs PSRS tradīciju un politikas turpinātāji. Piemēram, Putins pat reiz ir teicis, ka Molotova-Ribentropa pakts bija tāds, kā tolaik “kārtoja lietas”. Mēs taču nevarētu iedomāties mūsdienu Vāciju glorificējam nacistisko režīmu, bet, redz, Kremlis turpretī ar lepnumu turpina slavināt staļinismu.

1983. gada 13. janvārī Eiropas Savienības (tolaik Eiropas Kopiena) parlaments bija pirmā starptautiskā institūcija, kas nosodīja Padomju Savienību par iepriekš neatkarīgo un neitrālo Baltijas valstu okupāciju. Pēc starptautiskajiem likumiem, tā arī tika atzīta par nelikumīgu. Šajā rezolūcija tika minēts, ka “brīvprātīga dalība Padomju Savienībā ir mīts”.

2006. gada martā Eiropas cilvēktiesību tiesa ar retu vienprātību atzina, ka Padomju Savienība okupēja Latviju, izmantojot militāru spēku, Molotova-Ribentropa pakta vienošanās rezultātā.

2008. gadā mēs, pieci deputāti no Latvijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Ungārijas un Igaunijas Eiropas Parlamentā panācām, ka 23. augusts visā Eiropā ir staļinisma un nacisma upuru kopīga atceres diena. Tas bija vēl nebijis un svarīgs solis, lai Eiropā veicinātu vienotu vēstures izpratni, lai Rietumvalstis un pārējā pasaule neaizmirstu, ka ne tikai nacistiskā Vācija, bet arī Padomju Savienība veica zvērīgus noziegumus pret cilvēci.

Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa rezolūcijā “Par Eiropas sirdsapziņu un totalitārismu” ir teikts, ka “no upuru viedokļa nav nozīmes tam, kurš no režīmiem un kādu iemeslu dēļ viņiem atņēma brīvību, spīdzināja vai slepkavoja”, stingri un nepārprotami nosodot “visus noziegumus pret cilvēci un masveidīgos cilvēktiesību pārkāpumus, ko veikuši visi totalitārie un autoritārie režīmi”, kā arī “Eiropa nekļūs vienota, ja nespēs panākt kopīgu viedokli par savu vēsturi, atzīt nacismu, staļinismu un fašistu un komunistu režīmus par kopīgu mantojumu un veikt godīgas un pilnīgas debates par to noziegumiem pagājušajā gadsimtā”.

Molotova-Ribentropa pakta 50. gadadienā, 1989. gada 23. augustā, apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja 670 kilometru garu dzīvo ķēdi, savienojot Baltijas valstu galvaspilsētas. 2009. gadā Baltijas ceļš tika iekļauts UNESCO "Pasaules atmiņa" dokumentālā mantojuma sarakstā.