Saeimai jāaizver slūžas lētas pārtikas importam
Zemākā cena nedrīkst kļūt par galveno kritēriju bērnu ēdināšanā. Saeimai steidzami jālabo Publisko iepirkumu likuma izmaiņas, kas paver plašākas iespējas lētam importam.
Faktiski šobrīd ir atvērtas slūžas lētam importam. Jo ilgāk kavēsimies ar kļūdas labošanu, jo grūtāk būs situāciju mainīt. Runa nav tikai par skolām un bērnudārziem. Tie paši principi attiecas arī uz slimnīcām, sociālās aprūpes centriem, bruņotajiem spēkiem un citām publiskā sektora iestādēm, kur ik gadu tiek iepirkta pārtika desmitiem miljonu eiro vērtībā.
Augusts parasti ir mēnesis, kad pašvaldības noslēdz pārtikas iepirkumu līgumus skolām un bērnudārziem. Šogad tas notiek īpaši satraucošos apstākļos. Pēc Publisko iepirkumu likuma izmaiņām un līdzšinējā Zaļā publiskā iepirkuma regulējuma atcelšanas ir radusies situācija, kurā vietējās pārtikas priekšrocības publiskajos iepirkumos faktiski ir pazudušas. Ja Saeima tuvākajās nedēļās steidzami neizlabos šo dramatisko situāciju, ieguvēji būs lētākais imports, bet zaudētāji - Latvijas bērni, pārtikas ražotāji, lauksaimnieki un arī mūsu valsts ekonomika.
Tieši šobrīd mēs riskējam pazaudēt vienu no retajiem instrumentiem, kas palīdzēja līdzsvarot konkurenci. Eiropas Savienībā protekcionisms ir aizliegts. Neviena valsts nedrīkst vienkārši pateikt: pērkam tikai savējo, taču daudzas valstis prasmīgi izmanto tos instrumentus, ko ES atļauj - kvalitātes kritērijus, ilgtspējas prasības, Zaļo publisko iepirkumu, nacionālās pārtikas kvalitātes shēmas un bioloģiskās pārtikas veicināšanu. Tieši ar šādiem instrumentiem Eiropas valstis stiprina savu lauksaimniecību un pārtikas rūpniecību, nepārkāpjot vienotā tirgus principus.
Latvijā līdz šim šādu lomu pildīja Zaļais publiskais iepirkums, kas ļāva papildus novērtēt produktus ar nacionālās pārtikas kvalitātes zīmēm - Zaļo karotīti un Bordo karotīti - kā arī bioloģisko pārtiku. Tas palīdzēja publiskajos iepirkumos līdzsvarot cenu ar kvalitāti, izcelsmi un ilgtspējas kritērijiem.
Taču pēc Publisko iepirkumu likuma izmaiņām un līdzšinējā Zaļā publiskā iepirkuma regulējuma atcelšanas šie instrumenti faktiski ir pazuduši. Rezultātā mūsu ražotājiem tiek atņemtas dažas no retajām priekšrocībām, ko Eiropas tiesības vispār ļauj izmantot.
Mēs nevaram uzvarēt cenu karā ar valstīm, kurās ir desmitiem reižu lielāki ražošanas apjomi un zemākas izmaksas. Taču mēs varam uzvarēt ar kvalitāti. Tieši tādēļ publiskais iepirkums visā Eiropā sen vairs nav tikai par zemāko cenu - tas ir instruments valsts ekonomikas stiprināšanai.
Paradokss ir acīmredzams. Valsts mudina iedzīvotājus būt patriotiem - izvēlēties Latvijas produktus, investē lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā, popularizē Zaļo karotīti un Bordo karotīti, bet vienlaikus pati rada situāciju, kurā publiskā nauda arvien vieglāk var aizplūst ārvalstu piegādātājiem.
Labā ziņa - risinājums ir. Saeimā jau ir iesniegti grozījumi Pārtikas aprites uzraudzības likumā, kas ļautu atjaunot iespēju publiskajos pārtikas iepirkumos izmantot nacionālās kvalitātes shēmas. Taču ar to nepietiek - tie jāpieņem steidzamības kārtā.
Pretējā gadījumā būs par vēlu - augustā noslēgtie līgumi noteiks, ko mūsu bērni ēdīs visu nākamo mācību gadu. Šis nav stāsts tikai par pārtikas ražotājiem. Tas ir stāsts par to, vai Latvijas nodokļu maksātāju nauda stiprinās mūsu pašu ražotājus un lauksaimniekus, vai arī finansēs citu valstu uzņēmējus un ekonomiku. Katra nokavētā nedēļa palielina risku, ka jaunā situācija nostiprināsies. Kad iepirkumi būs noslēgti vai piegādes ķēdes pārkārtotas, kļūdas labošana kļūs daudz sarežģītāka nekā šodien.
Mēs gadiem esam ieguldījuši līdzekļus lauksaimniecības attīstībā, vietējās pārtikas popularizēšanā un būtu paradoksāli, ja valsts pati ar savu regulējumu padarītu šīs priekšrocības mazāk nozīmīgas tieši tur, kur tā ik gadu tērē desmitiem miljonu eiro nodokļu maksātāju naudas - publiskajos pārtikas iepirkumos.
Nav noslēpums, ka Latvijas publisko pārtikas iepirkumu tirgum uzmanīgi seko arī ārvalstu piegādātāji un ēdināšanas uzņēmumi. Tiklīdz samazinās iespējas publiskajos iepirkumos novērtēt vietējās pārtikas kvalitātes priekšrocības, lētā importa konkurētspēja pieaug. Tas rada papildu kārdinājumu izvēlēties zemāko cenu, nevis ilgtermiņa ieguvumu Latvijas ekonomikai.
Katrs publiskais pārtikas iepirkums ir arī ekonomisks lēmums. Katrs eiro, ko valsts samaksā par pārtiku, vai nu paliek Latvijas ekonomikā, vai aizplūst uz citu valstu uzņēmumiem. Vai mēs patiešām esam tik bagāta valsts, lai ar savu nodokļu maksātāju naudu atbalstītu citu valstu pārtikas ražotājus un lauksaimniekus, nevis savējos?
Kādu signālu valsts dod mūsu pārtikas ražotājiem, pārstrādātājiem, lauksaimniekiem? Vai patiešām vēlamies, lai mūsu bērnu pusdienu galdā vietējās maizes, piena un gaļas vietā arvien biežāk nonāk produkti, kas mērojuši simtiem vai pat tūkstošiem kilometru?
Šo kļūdu vēl ir iespējams izlabot. Šodien Saeimai vēl ir iespēja aizvērt slūžas, kuras pati ir atvērusi. Nepieciešamie grozījumi jau ir uz Saeimas galda. Atliek tikai politiska griba tos pieņemt steidzamības kārtā. Ja tas netiks izdarīts tuvākajās nedēļās, lētā importa vilni apturēt būs daudz grūtāk. Ja to neizdarīsim tagad, pēc dažām nedēļām būs par vēlu - līgumi būs noslēgti, un mēs paši ar savu roku būsim atvēruši skolu virtuves lētam importam.
