Profesora Roberta Ķīļa publiskie izteikumi šī gada 22.augusta „Neatkarīgajā” par labklājības sistēmu kā „pārāk nemērķētu” un institucionālās kompetences trūkumu „Latvenergo” elektrības atlaižu karšu izdalīšanā trūcīgiem iedzīvotājiem ir, maigi izsakoties, kļūdaini. Atļaušos pat apgalvot, ka sociālantropoloģijas profesors Ķīlis, mērķēdams sociālās drošības lauciņā, ir aizšāvis garām.
Runājot par „Latvenergo” un Latvijas Pašvaldību savienības kopīgi īstenoto atbalsta programmu trūcīgām ģimenēm ar bērniem, nevaru piekrist, ka 500 kWh dāvanu karšu par elektrības norēķiniem izdalīšanu kavē „institucionālās kompetences trūkums un nespēja veikt nepieciešamos aprēķinus”. Tāpat nav tiesa, ka pašvaldību sociālie dienesti izdalījuši tikai trešdaļu šo karšu, jo kopš 2010.gada līdz šim brīdim trūcīgiem iedzīvotājiem ar bērniem izdalītas kopumā 81 065 dāvanu kartes norēķiniem par elektrību no 100 tūkstošiem šai akcijai atvēlētajām. Tātad kopumā ir izdalīti aptuveni 80 procenti minēto karšu. Un tieši pašvaldību sociālajiem dienestiem jāsaka liels paldies par uzņēmību īstenot šādu akciju. Turklāt no 2011.gada jūnija trūcīgās ģimenes ar bērniem, kuras kampaņas ietvaros līdz 2011.gada 31. martam jau saņēma dāvanu kartes, var tās saņemt atkārtoti.
Savukārt, ja daudzbērnu ģimenei piešķirts trūcīgās ģimenes statuss, tā var saņemt divus „Latvenergo” piedāvātos atbalsta veidus, proti, gan 500 kWh dāvanu karti, gan papildu 2400 starta kWh.
Kā viens no kavējošiem faktoriem, kāpēc atlaižu kartes pērn netika izdalītas aktīvāk, bija nosacījums, ka tās var saņemt tikai cilvēks, kuram ir līgums ar „Latvenergo”. Līdz ar to iedzīvotāji, kuri par elektrību norēķinājās ar mājas apsaimniekotāja starpniecību, nevarēja saņemt šo atlaidi. Tomēr no 2011.gada jūnija kampaņas noteikumos ir ieviestas izmaiņas, kas paredz, ka dāvanu karti var saņemt arī šādas mājsaimniecības.
Šo „Latvenergo” iniciatīvu vērtēju pozitīvi, jo valdība (tai skaitā manis pārstāvētā) jau gadiem ilgi nav atradusi iespēju ieviest tā saucamo universālo pakalpojumu, kas paredzētu konkrētas sociālās grupas, kurām būtu tiesības saņemt tādus pakalpojumus kā elektroenerģija, elektroniskie sakari, pasta pakalpojumi, gāze, kanalizācija un ūdens piegāde ar zināmiem atvieglojumiem. Universālā pakalpojuma darbības un finansēšanas mehānisms ir bijis lielākais nezināmais šajā ne vienkāršajā uzdevumā.
Savukārt, runājot par sociālās drošības sistēmu, nevaru piekrist Ķīļa kunga teiktajam, ka tā nav mērķēta. Jāsāk ar to, ka katram sociālās apdrošināšanas pabalstam vai sociālajam pabalstam ir savs konkrēts mērķis, kāpēc tas tiek izmaksāts. Tāpēc sociālā atbalsta sistēma jau pēc definīcijas nevar būt nemērķēta, jo tā tiek veidota ar konkrētu uzdevumu, piemēram, sniegt atbalstu krīzes situācijā vai aizvietot zaudētos ienākumus kādā riska situācijā. Tieši tāpēc Latvijā sociālā atbalsta sistēmu veido valsts sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti un pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti.
Tā, piemēram, sociālā apdrošināšana ir viena no sociālās drošības jomām, kas garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, iestājoties pensijas vecumam, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, kļūstot par bezdarbnieku, slimības gadījumā, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā un tamlīdzīgi. Pēc būtības cilvēks pats sev garantē šo sociālo drošību, veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas. Līdz ar to šai sistēmai ir konkrēts un skaidrs mērķis, ko katrs iedzīvotājs, kurš nomaksā nodokļus, apzinās.
Tāpat valsts nodrošina virkni valsts sociālo pabalstu, kuriem ir universāls raksturs, proti, tie netiek vērtēti pēc cilvēka ieņēmumiem, bet noteiktās situācijās sniedz pārsvarā ilgtermiņa atbalstu. Tie ir tādi pabalsti kā ģimenes valsts pabalsts (8 lati), piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu invalīdu (75 lati); vienreizējs bērna piedzimšanas pabalsts (297 lati), bērna kopšanas pabalsts (30 lati), piemaksa pie bērna kopšanas pabalsta vai vecāku pabalsta par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem (40 lati), bērna invalīda kopšanas pabalsts (150 lati); pabalsts ar celiakiju slimajiem bērniem (75 lati). Tāpat šāda veida pabalsti tiek nodrošināti invalīdiem, kuram nepieciešama īpaša kopšana (100 lati); kaitējuma atlīdzība tiek piešķirta arī Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājiem (45 lati) un līdzīgi. Šo pabalstu grupā ir paredzētas arī atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu (80 lati), vienreizēja atlīdzība par adopciju (1000 lati), atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu (38 lati) u.c. Šo ilgtermiņa pabalstu vidējais apmērs ir neliels, lielās izmaksas sastāda ievērojamais šo pabalstu saņēmēju skaits - tie ir vidēji 460 tūkstoši pabalstu saņēmēju gadā.
Savukārt pašvaldību sociālos pabalstus cilvēks saņem brīdī, kad pats nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības, un šie pabalsti, piemēram, garantētā minimālā ienākuma pabalsts (vidēji 20 lati) un dzīvokļa pabalsts (vidēji 40 lati), tiek izmaksāti īslaicīgi līdz brīdim, kamēr cilvēks atrisina radušos problēmu. Šie pabalsti tiek piešķirti trūcīgām personām. Protams, šajā gadījumā ir ļoti būtiska pašvaldības izpratne un sociālo darbinieku kompetence, vērtējot pabalstu piešķiršanas pamatotību. Nenoliedzami ir cilvēki, pat ģimenes, kuras ir iemācījušās izdzīvot no pašvaldību nodrošinātā ienākumu minimuma. Tomēr arī šajā gadījumā sociālā darbinieka sniegtajai palīdzībai gan pabalsta veidā, gan ar cita veida atbalsta sniegšanai ir noteikts mērķis – nodrošināt cilvēkam iztiku un pajumti, kā arī palīdzēt pašam atrisināt radušās problēmas.
Jāatzīst, ka pēdējo pāris gadu laikā, paplašinot pašvaldību pabalstu saņēmēju loku, esam vienu daļu sabiedrības pieradinājuši pie situācijas, ka reizi trijos vai sešos mēnešos cilvēks dodas uz sociālo dienestu pēc garantētā pabalsta. Turklāt atsevišķos gadījumos pat atsakās no darba piedāvājuma ar minimālo algu, izvēloties saņemt pabalstu.
Minēto situāciju varam risināt ar plānotajām izmaiņām sociālās palīdzības sistēmā, tāpēc Labklājības ministrija pašreiz strādā pie sociālās palīdzības sistēmas reformas. Analizējot līdzšinējo sociālo darbu pašvaldībās, esam nonākuši pie atziņas - nevis garantēts pabalsts ikvienam, bet garantēta profesionāla palīdzība un atbalsts.
Manuprāt, diskutējot par sociālās atbalsta sistēmas mērķētību vai nemērķētību, svarīgākais jautājums ir tieši izpratne par mērķa būtību. Uzskatu, ka sociālā atbalsta sistēma Latvijā ir mērķēta un sistēmiski it kā viss ir pareizi. Jautājums ir par interpretāciju un par to, vai mēs spējam piedāvāt citādus (labākus?) sociālā atbalsta veidus tajā situācijā, kad publiskās finanses ir nepietiekamas un lielākās daļas iedzīvotāju dzīves līmenis ir neapmierinošs.