Zvērinātu advokātu padomes atkārtotā nevēlēšanās rosināt disciplinārlietu saistībā ar kolēģa Miķelsona pieļautajiem rupjiem advokāta ētikas pārkāpumiem var līdzināties tam akmentiņam, kurš izsauc lavīnu. Jo ja reiz Advokātu Ētikas komisija atzīti rupji ētikas pārkāpumi ir tik labi gājuši no rokas vienam advokātam, kādēļ lai tie tikpat labi neietu arī citiem?
Lietas būtība ir vienkārša – zvērināts advokāts Mārcis Miķelsons desmit gadus sniedza juridisko palīdzību savam klientam – koncernam Nordic Partners, un 2004. gadā par saviem pakalpojumiem ieguva 33,33% kapitāldaļas vienā no koncerna uzņēmumiem „NP Business Centre”, kuras pēc tam nonāca viņa sievai piederošā ASV ofšora „Menard Port LLC” īpašumā. Paradoksāli, bet tieši šis advokāta darba atlīdzības veids vēlāk viņam ļāva pret bijušo klientu uzsākt tiesvedību. Zvērinātu advokātu padomei iesniegtie materiāli arī liecina, ka advokāts Miķelsons sniedzis juridisku palīdzību paša koncerna struktūras izveidē, un viņam bijusi pieejama visu grupas uzņēmumu iekšējā informācija, tostarp arī komercnoslēpumu saturoša informācija. Šopavasar minētā informācija tikusi izmantota, lai interpretējot to sev vēlamā virzienā, „Menard Port LLC” vārdā pret bijušo klientu celtu prasību tiesā un prasītu piedzīt apmēram astoņus miljonus eiro. Papētot sīkāk „Menard Port LLC” prasības pieteikumu tiesai, tiešām rodas iespaids, ka prasības iesniedzējs gan lieliski pārzina sava oponenta iekšējo struktūru, gan arī tam ir kādas īpašas zināšanas, kuras gluži kā trusītis no cepures tikšot izvilktas tālākā lietas skatīšanas gaitā. Par to liecina tādas prasībā atrodamās frāzes kā: „citas Prasītāja rīcībā esošās ziņas un pierādījumus iesniegsim tiesai pēc to pienācīgas nostiprināšanas, izskatot lietu pēc būtības”, „Prasītāja rīcībā ir ziņas, kuras procesa gaitā nostiprināsim un sniegsim arī tiesai”, prasītāja rīcībā ir arī stingri konfidenciāla informācija par atbildētāja darījumiem ar ārvalstu kredītiestādi u.c.
Advokatūras likums, kā arī Latvijas un Eiropas advokātu ētikas kodeksi nosaka, ka klienta sniegtā informācija ir konfidenciāla gan lietas vešanas laikā, gan arī pēc tam, un advokāts to nedrīkst izmantot ne savās, ne arī kādu trešo personu interesēs. Tieši konfidencialitāte ir tas stūrakmens, uz kura balstās uzticība starp advokātu un viņa klientu, un konfidencialitātes pārkāpums, kā arī abu konfliktējošo pušu pārstāvība vienā un tanī pašā lietā ir zvērinātu advokātu ētikas komisijas minēto rupjo ētikas normu pārkāpumu sarakstā. Taču kā izrādās, ZAP šie fakti nav šķituši pietiekami nopietni lietas tālākai virzīšanai izskatīšanai Disciplinārlietu komisijā.
Varētu jautāt, kāda gan mums, sabiedrībai, daļa gar to, ka šī advokātu pārvaldes un uzraudzības institūcija piever acis uz kāda advokāta ētikas pārkāpumiem, un atsaucoties uz disciplinārlietas ierosināšanas noilgumu, jautājumu par advokāta Miķelsona iespējamiem rupjiem ētikas pārkāpumiem „paslauka zem tepiķa”? Tomēr daļa ir. Jau otrais ZAP lēmums par disciplinārlietas nerosināšanu šajā lietā savā ziņā līdzinās zaļajai gaismai advokātu ētikas normu stingro rāmju sašķobīšanai. Iedomāsimies, kāda vētra saceltos, ja, teiksim, mediķu profesionālā organizācija nolemtu, ka viens dakteris drīkst par savu pacientu kaitēm stāstīt publiski, bet citiem gan jāievēro ārstu ētikas kodekss, un ziņas par pacientu jātur slepenībā. Vai, piemēram, visiem garīdzniekiem grēksūdzes noslēpums ir svēts, bet viens par to drīkst pļāpāt pēc sirds patikas... Ar ko gan šis advokāta ētikas pārkāpums ir labāks?
Tomēr visparadoksālākā ir ZAP acu pievēršana arī uz tādu advokāta ētikas normu pārkāpumu kā praktizēšana izmantojot komercsabiedrību. Proti, ZAP iesniegtie dokumenti liecina, ka minētais advokāts vairāk kā desmit gadus juridisko palīdzību sniedzis caur SIA „Neibergs un partneri” un vēlāk caur SIA „Miķelsons un partneri”, un kā nodokļu maksātājs VID reģistrējies tikai pēc skandāla izcelšanās šā gada jūlijā. Ja reiz pāris advokāti par šādiem nodarījumiem savulaik jau stājušies disciplinārlietu komisijas priekšā, tad kādēļ ZAP izlikusies neredzam līdzīgu advokāta ētikas normu pārkāpumu šajā gadījumā? Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka pati ZAP savulaik noteica, ka advokāta nodarbošanās komercsabiedrībās, kas juridisko darbību veic kā komercdarbību, nav savienojama ar advokāta stāvokli sabiedrībā un rada advokāta profesionālās neatkarības apdraudējumu? Proti, kā nosaka advokatūras likums, advokātu profesionālā darbība ir intelektuāls darbs, un tās mērķis nav peļņas gūšana, savukārt komercdarbība, kā to nosaka jau Komerclikumā iekļautā definīcija, ir atklāta saimnieciskā darbība, kuru savā vārdā peļņas gūšanas nolūkā veic komersants. Ja reiz savulaik ZAP atzina, ka advokāta nodarbošanās, sastāvot komercsabiedrībās, kas veic juridisko darbību, var būt par pamatu pat advokāta izslēgšanai, tad kādēļ šajā konkrētajā gadījumā vērojama tāda ZAP labvēlība?
Tiesa, ZAP pieļauj iespēju pēc civiltiesiskā strīda izskatīšanas tā atkal varētu pievērsties advokāta Miķelsona lietai, tomēr, kā zināms, tiesu dzirnas mūsu valstī maļ lēni, un pēc tiesvedības beigām visi iespējamie disciplinārlietas ierosināšanas termiņi tiešām būs sen jau pagājuši.