Cienu Imantu Kalniņu un saprotu viņa sāpi par Latviju. Viņa NRA publicēto atklāto vēstuli un sekojošo interviju uzskatu par impulsu latviešiem vajadzīgai diskusijai. Par absurdu uzskatu autora tendenci visās nelaimēs vainot Eiropu un gaišos piemērus redzēt Putina Krievijā un Lukašenko Baltkrievijā.
Bet varbūt šeit būs vietā Albēra Kamī teiktais: «Absurds dzimst no konfrontācijas starp cilvēka alkaino saucienu un pasaules nesaprātīgo klusēšanu.»*
Nedaudz personiski
Jaunāku cilvēku acīs Imants Kalniņš varbūt izskatās kā cienījams komponists, kurš kādā savā dzīves posmā ir bijis bezjēgā iemaldījies politikā un tagad pa brīdim atkal kaut ko samistro. Taču mana paaudze Imanta Kalniņa (ImKas) mūziku un teikto spēj uztvert senākās un dziļākās kopsakarībās.
Mēs no jaunības zinām ImKu kā latviešu lielāko dumpinieku. Tas bija dumpis, kas spārnoja nāciju, dumpis, kur vienotā plūdumā tāpat kā Kalniņa mūzikā savijās estētika, filozofija un arī politika. Tas bija dumpis, kas latviešiem dzīvei piešķīra vērtību un diženumu. Tomēr dumpī vienmēr ir kāds absurds.
Absurda piedeva bija astoņdesmito gadu vidus Literatūras un Mākslas publikācijai, kurā ImKa kopā Mārtiņu Braunu izaicinoši nokritizēja visu tā laika latviešu moderno popmūziku. Virspusēji šķita, ka Kalniņš lej ūdeni uz kompartijas stagnātu dzirnavām. Es kā jauns lecīgs radio Mikrofona žurnālists uzrakstīju dzēlīgu parodiju par ImKas un Brauna rakstu. Ar to izpelnījos visu progresīvo aprindu aplausus. Taču drīz vien, aizdomājoties dziļāk, atskārtu, ka ImKa patiesība slēpjas dziļāk par aktuālās ideoloģijas virsslāni.
Pēc tam ar ImKu ļoti labi sapratāmies intelektuāļu pulciņā Atmodas laika pašā ieskaņā. Atceros, kā LNNK dibināšanas kongresā Ogrē abi bijām nedaudz nomaļnieki ar noģidu, ka lielas straumes neizbēgami aizrauj līdzi arī visādus netīrumus.
Atvainojos Imantam, ja gadījumā šobrīd jau tik tālos notikumus, iespējams, interpretēju pa savam. Tāpat atvainojos par atļaušanos lietot vārdu ImKa.
Lasot ImKas teikto, svarīgi nodalīt vērtīgo dziļumu no virspusēji redzamā absurda, ko daudzi būs naski izmantot politiskai konjunktūrai.
Bez spožuma
Pirms gandrīz simt gadiem Knuts Hamsuns dedzīgi, bet ne vientuļi vērsās pret partiju demokrātijas sistēmu. «Viņš [Hamsuns] dusmojās, ka partiju iekārta kļuvusi par arēnu niecībām, politiskiem andelmaņiem, karjeristiem. Vēlēšanu tiesības neizvirza izcilākos.»** Taču šī kritika Hamsunam nelika noliegt eiropeiskās vērtības. Nekādi politiski samistrojumi viņam neliedza būt lepnam eiropietim. Viņš izsaucās: «Paldies dievam, es esmu eiropietis!»**
Piekrītu ImKas kritikai par partiju demokrātijas politisko sistēmu, kas ir: «...permanenta nestabilitāte (..) nepārtraukta konkurences cīņa starp partijām, (..) cīņa ar konkurentiem, sevis uzteikšana, pretinieku nolikšana (..) Turklāt eksistē milzīga korupcija.» No saviem vērojumiem politikā varu piebilst, ka pretinieku nolikšanas netikums vairojas, pārtopot arī savējo nolikšanas sērgā. Nereti kāda priekšlikuma tālākos panākumus nosaka nevis tā būtība un nepieciešamība valstij, bet gan – kas šo priekšlikumu ir izteicis. Īpaši nejēdzīgi tas izpaužas valsts budžeta veidošanas laikā. Taču korupcijas netikums šobrīd Saeimu apdraud daudz mazāk, nekā tas bija ImKas deputāta laikos.
Ko mainīt? Ko likt partiju sistēmas vietā?
Pirms dažiem gadiem Krievijā iznāca anonīms sacerējums trijos sējumos «Projekts Krievija», kas šaurākās aprindās izpelnījās sajūsmu arī Latvijā. Gudra, asprātīga un iespaidīga partiju demokrātijas kritika. Tur ir atbilde, ko darīt tālāk – monarhijas atjaunošana Krievijā. Vienlaikus tā ir atbilde uz jautājumu, kas ir mūsu sabiedrotie, ja vēlamies kritizēt izķēmotas eiropeiskās vērtības.
Praktiskā pieredze ir nedaudz atvēsinājusi arī manu degsmi partiju demokrātijas sistēmu vienā rāvienā nomētāt ar cepurēm. Kvalitatīvs politiskais darbs prasa specializāciju, koordināciju un arī uzticību jautājumos, kuros pats nevari iedziļināties. Tāpēc politika ir komandas darbs, kur līdz zināmai robežai iekšējā konkurence ir virzošais faktors.
Kā tad varam mainīt politisko sistēmu? Pakāpeniski. Skatīties, kā aizvien vairāk iesaistīt cilvēku intereses patiesi pārstāvošas (nevis tikai Eiropas finansējuma motivētas) sabiedriskās un profesionālās organizācijas. Sava nozīme varētu būt arī izmaiņām vēlēšanu sistēmā. Nobriedusi nepieciešamība Saeimas Kārtības rullī veikt grozījumus, kas mazinātu partiju iespējas taisīt PR ar saviem likumdošanas priekšlikumiem.
Te tomēr nonākam pie pretrunas ImKas kritiskajā loģikā. Tās it kā nejaukās Eiropas vērtības, kas tik ļoti degradējot Latvijas politisko vidi, pašā Rietumeiropā vērojamas stipri mazāk vai pat ir neiedomājamas. Bieži taču ir nācies dzirdēt, ka par tādu un tādu gājienu, kādu izstrādājis kāds mūsu politiķis, Zviedrijā vai Vācijā politiķis jau būtu septiņas reizes demisionējis un aiz negoda padarījis sev galu.
Mediji un patiesība
Plašsaziņas līdzekļiem (medijiem) Latvijas attīstībā ir vēl būtiskāka nozīme nekā politiķiem. To saku kā cilvēks, kurš pats gandrīz trīsdesmit gadus nostrādājis radio, TV un drukāto mediju jomā. Mediju vara pār sabiedrību ir milzīga. Cilvēki dzīvo mediju realitātē. Politiku un politiķus, problēmas un risinājumus, sabiedrotos un ienaidniekus cilvēki redz caur mediju realitātes prizmu. Mediji nevis atspoguļo patiesību, bet gan veido to. Tikmēr paši mediji ir ārpus kritikas no sabiedrības puses.
Pilnībā piekrītu ImKam, ka «mediju telpa tiek līdz malām pieblīvēta ar dažādiem izklaides pasākumiem, absolūti nesvarīgiem un tukšiem. Latvijā tiek izdota vesela kaudze žurnālu un laikrakstu, ko nosacīti varam dēvēt par dzeltenajiem.»
Vai tam kāds sakars ar Eiropas vērtībām? Eiropā vairāk nekā jebkur citviet joprojām ir respektabli preses izdevumi, kuros nav ne grama no dzeltenuma. Bet latvieši vēsturisku apstākļu dēļ neskatās to, ko rada Eiropā. Provinciāla norobežošanās ir laba augsne, lai latviešus šausminātu ar izķēmotām Eiropas vērtībām.
jābrīdina arī no ilūzijas, ka mēs izveidosim pašpietiekamu latvisko informatīvo telpu. Nevaru iedomāties, ka pat tāda labklājības valsts kā Luksemburga izveidotu kaut kādu pašpietiekamu luksemburgiešu informatīvo telpu. Viņi ir eiropieši, kuri informāciju gūst no franču, vācu u.c. medijiem.
Ideālā gadījumā arī latvietim vajadzētu lasīt, skatīties, klausīties gan Latvijas, gan Eiropas, gan arī Krievijas medijus. Taču praksē te jūtama katastrofāla disproporcija. Kad vēlā pēcpusdienā pārslēdzu lielākos latviešu TV kanālus, tad pieci no sešiem (!) rullē Krievijas produkciju krievu valodā – apstulbinošus seriālus, dažādus izklaides un šarlatānisma balagānus.
ImKas kritizētās dāvanas mūsu mediju telpā šobrīd patiesībā ienāk no Krievijas, nevis no Eiropas valstīm. Mēs satraucamies par nacionālo informatīvo telpu, bet mūsu nacionālie kanāli ētera telpu piegrūž pilnu ar krievisko.
Sabiedriskajam medijam vajadzētu censties nevis pašķidrā līmenī konkurēt ar visiem pa visu laukumu, bet gan koncentrēties uz kvalitāti, lai latviskais vienmēr ir ar kvalitātes zīmi. No citzemju informatīvās ietekmes mēs nebūsim pasargāti nekad. Tikai jautājums, kādas būs proporcijas starp krievisko, eiropeisko, amerikānisko.
Brīvība bez kultūras?
Mani jau ilgāku laiku ir nodarbinājis jautājums par objektīvu pētījumu, lai izvērtētu, kurš no Latvijas vēstures posmiem kultūras radīšanas ziņā bijis visbagātākais. Piemēram, ja salīdzinātu četrus divdesmit gadu posmus: a) līdz Pirmajam pasaules karam, b) Latvijas brīvvalsts starpkaru periods, c) padomju laiks septiņdesmitajos un astoņdesmitajos, d) atjaunotās brīvvalsts laiks.
Es sliecos domāt, ka ar savu atjaunotās brīvvalsts kultūru paliksim pēdējā vietā. Tāpēc ar sapratni uztveru ImKas izteikto cildinājumu latviešu kultūras uzplaukumam padomju laikā. Taču atkal jautājums: kur te Eiropas vaina? Vai tajā, ka latviešu izcilākie operas solisti un diriģenti kā pasaules zvaigznes šodien iemirdzējušies uz Eiropas skatuvēm? Viņi ir kļuvuši par eiropeiskas identitātes cilvēkiem, kuri paceļ arī latviešu nacionālo lepnumu.
Vai mūsu atgūtā brīvība ir mazkulturāla? Iespējams, ka vienkārši mainījušies mūsu kultūras sasniegumu virzieni. Eiropas līmenī mūsu kultūras sasniegumi pat varētu būt pieauguši, bet panīkums iestājies daudzās kultūras «vietējās lietošanas» nozarēs, kur padomju laikos bijām pieraduši pie pašsaprotamas kvalitātes. To derētu papētīt un padiskutēt. Varbūt tas ļautu mazināt depresīvās noskaņas runās par Latvijas kultūru.
Ar kuru pa ceļam?
Vēl tikai piesaukšu atsevišķas mūsu nebūšanas, kuras ImKa uzskaita kā Eiropas «dāvanas»: 1) milzīgais aizbraucēju skaits; 2) spēļu nami un izpriecu iestādes; 3) noķēzītas ēku sienas; 4) bomži; 5) praidi; 6) sabiedrībā vairs neredz sapratni, līdzjūtību, humānismu.
Ja kāds kaut mazliet ir redzējis dzīvi Eiropas pilsētās, tad viņš labi zinās, ka tur tādas «dāvanas», piemēram, spēļu nami un izpriecu iestādes, acīs duras daudz mazāk nekā Rīgā vai Maskavā. Vai nav tā, ka atbildību par pašu brīvības skurbumā saražotajiem mēsliem gribam uzvelt Eiropai?
Neatkarīgi no ImKas domātā un gribētā viņa izteikumiem par Eiropas sliktajām vērtībām būs dedzīgi atbalstītāji, jo tas atbilst viņu politiskajām interesēm. Vieniem tie ir ģeopolitiski scenāriji. Citiem – nožēlojami! – īslaicīga un savtīga politiskā konjunktūra. Nevajag ImKu atdot par sabiedroto nedz vieniem, nedz otriem. Viņi to nav pelnījuši. Vecais dumpinieks arī ne. «Dumpis piešķir dzīvei vērtību. Turpinādamies visas eksistences ilgumā, tas no jauna apveltī to ar diženumu.»*
* Albērs Kamī. «Mīts par Sīzifu», Daugava, 2002.
** Ingars Štetens Kollūens. «Knuts Hamsuns. Dzīve, daiļrade, laiks», Atēna, 2008.