Kas mūs gaida nākotnē?

Dažādu iemeslu dēļ pēdējās dienās es nedz lasīju, nedz klausījos mūsu masu mēdijus. Un kas gan īpaši svarīgs dažu dienu laikā pie mums varēja notikt? Viss taču notiek, kā ieplānots kaut kur tālu Rietumos. Paldies Dievam, ka ne Austrumos, kā tas kādreiz bija 50 garus gadus. Bet, tā vai tā, arī šodien pašiem nav pārāk galva jālauza. Pat ministriem pašiem nav nekas jālemj (tas skan gan TV, gan presē), visus jautājumus var atstāt Ministru Kabineta lemšanai. Process lēnāks? Toties atbildība mazāka.

Tas, ka Brisele laikus nebija brīdinājusi mūsu iekšlietu ministru par paredzamiem notikumiem pie Ministru Kabineta ēkas, tas jau (ministraprāt)  vairāk skar citu tautu – ukraiņus, ne mūs (un atgādina ne vienu reiz vien pieredzēto IeM bezdarbību).

Nekas briesmīgs šajās dienās tiešām nebija noticis. Bēgļi? Manuprāt nekādas briesmas mums nedraud no kādu 700, kaut vai 1000, kaut 10000 emigrantu, bēgļu, migrantu un etc,  jo tā vai tā lielākā daļa ieceļotāju Latviju uzskatīta par tranzītzemi - tikai tasīti kafijas un tālāk. Bet, no tiem, kas šeit paliktu ar patiesu vēlmi iesakņoties, nekādas briesmas nedraud.

Aprindas, kas ar sajūsmu gaida ieceļotājus no islāma zemēm, ar lielu „fui” nosoda  Ingūnas Rībenas izteikto domu, ka nabadzība un aukstums ir vienīgās lietas, kas varētu mūs glābt no bēgļiem. Laikam labāk skanētu, ka tikai bagātība un siltums varētu veicinātu bēgļu tiekšanos uz mūsu valsti?

Bet, vai tas mums vajadzīgs? „Kā mācītājam ermoņikas” (krievu paruna). Bet, mēs esam ES valsts un, kā tie citi, tā mēs. Bet, „tie citi” varbūt izpērk savu senču pirms simtu gadiem veiktus grēkus? Ja tā, tad tā ir tikai lielo valstu problēma. Bet mēs? Nevienu pēdu svešas zemes mēs neesam nosaukuši par savu. Nekādus svešiniekus mēs neesam ar varu aizveduši no viņu zemes.

Pašreiz notiekošo migrantu plūsmu uz Eiropu  pielīdzina tam,  kas notika kara beigās Eiropā. Bet, tolaik viss bija skaidrs. No sarkanajām briesmām,  bēga galvenokārt sievietes, bērni un veci cilvēki. Tie nebija laimes, labākas dzīves meklētāji. Viņi bēga no nāves. Neviens tos ar atplestām rokām negaidīja civilizētajā pasaulē. Ar apslēptu naidu   sagaidīja. Īpaši sākumā.

Bet, kas notiek šodien? TV ekrānā ļaužu plūsma.  Un ne tikai sievietes un bērni. Vīrieši spēka gados. Ne mītni un palīdzību viņiem vajadzētu no mums prasīt, bet ar ieročiem rokās griezties atpakaļ un brīvību izkarot, kā to mūsu tēvi un vectēvi  darīja.

Lielākas briesmas mums draud no mūsu pašu bāleliņiem, latviešiem, par ko man lieku reizi nācās pārliecināties redzot TV ekrānā „Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas”  delegāciju tupot uz tepiķiem apklātās grīdas Latvijas Islāma kultūras centrā.  Es biju apstulbis un jutos pazemots. Jutos pazemots, kā Latvijas valsts pilsonis, pazemots, kā latvietis.

Vai mūsu valstsvīriem, par kādiem es uzskatu Saeimas deputātus, vajadzēja ciemoties Islāma kultūras centrā, tā vietā, lai tos islāmiešus oficiāli aicinātu pie sevis? Ne mums no viņiem kas vajadzīgs, bet viņiem no mums, taču. Vai bēgļi vispār mūs ir lūguši viņus uzņemt? Bet mēs tiem steidzamies pretī ar atplēstām rokām.

Ne tikai ar izbrīnu, bet ar sašutumu  es uzņēmu latviešu musulmaņa domas par to, ka pēc 50 gadiem Latvija būs islāma valsts. Tā domāt nevienam nav liegts, bet izteikt to ne kā varbūtību,  bet gan, ne tikai kā neizbēgamu, bet pat vēlamu faktu, manuprāt pielīdzināms valsts nodevībai. Tik tālu nu mūs ir novedusi mūsu „svētā govs”, demokrātija.

Pēc 50 gadiem Latvija islāma valsts. Bet, līdz tam  taču vēl mošejas jāuzceļ un jāuzceļ tievie garie torņi, no kuru augstumiem mulla katru rītu ar savām lūgšanām (Latvijas himnas vietā), sveiktu jaunizceptos Allāha pielūdzējus, latviešus. Bez manis, paldies Dievam. Es gan domāju, ka esmu mūžīgs, bet tā  laikam tomēr nav.

„Tādi jūs esat. Par jums runā, ka jūs esot vislabākie amerikāņi, vislabākie angļi, vislabākie vācieši, jā – pat vislabākie krievi. Kur jūsos vēl kas no latviskā var aizķerties?” Tā saka bijušais igauņu leģionārs Gunāra Janovska romānā, Sola. Vai igauņa teiktajam varētu pievienot arī – „vislabākie musulmaņi”?

Bet, galvenais ir tas, ka mēs esam pilnīgā neziņā, kas tie tādi, kas plūst uz Eiropu. Manuprāt viens variants ir tāds, ka kāda daļa no uz Eiropu plūstošiem islāmiešiem tiek speciāli sūtīti, lai šeit iesakņotos  un pamazām islamizētu Eiropu. Ar pašu eiropiešu (arī latviešu) palīdzību, kā redzams

Bet, ar visiem tiem bēgļiem, minējumiem, pareģojumiem un jau notikušiem faktiem, mēs esam  aizmirsuši par tiem simtiem tūkstošiem krievu, kas i nedomā uz kaut kurieni braukt, jo pienāks laiks, kad tepat būs Krievijas guberņa, kā vecos laikos. Ko par šādu variantu domā tas latviešu imams, kas ar nepacietību gaida islāma valdīšanu  Latvijā?