Plašsaziņas līdzekļos iepriekš jau vairākārt bija izskanējusi ekspremjera Valda Dombrovska informācija par zemo nodokļu slogu Latvijā.
Neviens vēl nerunāja par nodokļu paaugstināšanas nepieciešamību budžeta sastādīšanai, kā arī par gāzes un elektrības tarifu paaugstināšanu. Tas ir instruments budžeta papildināšanai, un, kā redzams tagad, informācija nebija velta. Pats dīvainākais, ka nacionālā garā ieturētās tautsaimniecības attīstības PR laikā nodokļu sloga samazināšana tika atzīmēta kā pozitīvs moments.
Vai nu viņi nesaprot šā rādītāja būtību, vai tagad apzināti manipulē. Ko nozīmē šis rādītājs – tā ir visu iekasēto nodokļu attiecība pret IKP. Saskaņā ar Finanšu ministrijas parlamentāra sekretāra Arvila Ašeradena teikto tagad šī attiecība ir 27,5%, un tādēļ Ašeradena kungs kategoriski aicināja izbeigt spēlēties ar nodokļiem, jo ekonomikas glābšanai nepieciešams nodokļu pieaugums. Žēl, ka Dombrovska un Ašeradena kungi visu pagriež ar kājam gaisā.
Pie mums Latvijā 27,5% iekasēto nodokļu attiecība pret IKP nenozīmē zemu nodokļu slogu. Mums ir vieni no Eiropas valstu augstākajiem nodokļiem un tarifiem. Turklāt nedrīkst ņemt vērā Skandināvijas valstis, jo tur ir pilnīgi cita pieeja algu un nodokļu aprēķinam. Spriediet paši: ienākuma nodoklis no bruto algas – 23%, kopējais sociālās apdrošināšanas nodoklis (darba devēja un darbinieka) – 34,09%. PVN (pievienotās vērtības nodoklis) – 21% u.c. Gāzes un elektrības tarifi tiek paaugstināti vairākas reizes gadā ar dažādiem izdomātiem ieganstiem. Mūs apzināti maldina. Jā, patiesi, lielākajā daļā valstu iekasēto nodokļu attiecība pret IKP ir ap 35%.
Tad kāpēc mums pie tik augstiem nodokļiem ir tik zema šī attiecība?
Pavisam vienkārši – nodokļi netiek iekasēti. Vai tas var būt, ka vēl kādā valstī divas valsts institūcijas sniedz informāciju par strādājošo skaitu ar tik lielu atšķirību? Nodarbinātības valsts aģentūra – 782 tūkstošus darbinieku, Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) – 985 tūkstošus darbinieku. Kungi no Finanšu ministrijas, pastāstiet, kuru skaitli jūs izmantojāt budžetā, aprēķinot nodokļus? Un vispār, ja ņemtu vidējo algu Latvijā un procentos aprēķinātu iedzīvotāju ienākuma nodokli, sociālās apdrošināšanas nodokli, var prātā sajukt, – šī nodokļu summa neatbilst ne Nodarbinātības valsts aģentūras, ne CSP datiem.
Kas to ir izskatījis? Klusēšana un nereaģēšana ir atbilde uz visu valdībai adresēto kritiku par šo jautājumu. Kāpēc bezierunu kārtā tiek uzskatīts, ka budžetu var noslēgt, tikai palielinot nodokļus? Ne V. Dombrovska, ne Straujumas kundzes valdība vispār nav izskatījusi iespēju optimizēt valsts pārvaldes izdevumus. Ne viena, ne otra valdība nevēlējās un nevēlas veikt strukturālas reformas. Uzskatu, ka tas ir neizbēgami. Nodokļu palielināšana nevienā valstī nekad nav novedusi pie ekonomikas izaugsmes, bet tieši pretēji – pie sabrukuma. Un pēc 2008. gada finanšu krīzes valdošie ar savu politiku to pierādīja. Ja tagad rīkosimies tādā pašā veidā, otru reizi uzkāpsim uz V. Dombrovska grābekļa.
Nodokļu un tarifu paaugstināšana vienmēr noved pie iedzīvotāju ienākumu samazināšanās un rezultātā arī pirktspējas pazemināšanās, kas beidzot izraisa ekonomikas kritumu.
Visās rietumu valstīs krīzes laikā vienā vai otrā veidā notiek naudas ieplūdināšana ekonomikā, lai stimulētu tās attīstību. To labi ilustrē ASV, Vācijas un citu valstu piemērs. Mēs visu darām tieši pretēji. Un pēc tā visa mēs pretēji veselajam saprātam gaidām investorus. Pie mums diemžēl norit viens process – investori uzpērk bankrotējušus vai tuvu bankrotam esošus uzņēmumus ar vienu nolūku, tikai ar retiem izņēmumiem, lai tos slēgtu un iegūtu tirgu. Tas redzams piemēros ar cukura rūpnīcām, alus darītavām un citām ražotnēm.
Tieši krīzes laikā ir nepieciešams veikt strukturālas reformas. Nav jēgas šajā rakstā atkārtot par problēmām medicīnā un izglītībā. Samaziniet ierēdņu skaitu. Pirms krīzes 2006. gadā viņu bija par 12% mazāk nekā tagad, bet iedzīvotāju bija vismaz par tikpat daudz vairāk. Nenormāls skaits dažādu aģentūru un SIA, tāpat arī konsultāciju firmu, kas tiek finansētas no budžeta, vienkārši pārvērtušas budžetu par barotavu.
Jautājums ir daudz vairāk nekā 350 miljonu gadā vērts. Ticiet – bez reformām neizdosies. Nu kāpēc mums vajadzīgas 11 ministrijas? Kāpēc tik daudz municipālo padomju, skolu, slimnīcu? Vai nezināt, ka daudzviet vairs nav iedzīvotāju?
Iļja Gerčikovs, profesors, ekonomikas doktors, a/s Dzintars valdes priekšsēdētājs
