Bezdarbība - mūsu stratēģija!

 

Lai cik savādi, - bet tā tiešām ir mūsu valdības stratēģija. Neveikt nekādus pasākumus un ticēt tam, ko saka dažādu banku eksperti. Mūsu ekonomikas pieaugums ir neizbēgams. Tomēr saprātīgam ekonomistam tas nenāk prātā.

Pirmkārt, šo banku ekspertu prognozes, kā likums, nepiepildās un ir ļoti līdzīgas laika prognozēm, ​​īpaši ilgtermiņa. Un viņiem ir normāli visu laiku koriģēt šīs prognozes. 2014. gada novembrī SVF prognozēja IKP pieaugumu Latvijā par 3,8%. Kur esam mēs, kur SVF, ko tas patiesībā zina par Latvijas ekonomiku? Tā, kaut ko no Latvijas atskaitēm. Un mūsu vietējās bankas: tad 2,9% pieaugums, tagad 2,1%. Tās gan atrodas Latvijā, bet valsts ekonomikas struktūru un būtību nepārzina. Pārsteidzoši, ka visu 25 neatkarības gadu laikā neviena Latvijas valdība nav izveidojusi savu analītisko grupu. Tad tā zinātu, ka reāli šādus IKP pieauguma procentus 2015. gadā sasniegt nevar. Tiek slēgti zivju pārstrādes uzņēmumi, pārtikas pārstrādes uzņēmumi, krītas apgrozījums citās ražošanas nozarēs. Nepieciešama savlaicīga reakcija - to valdībai vajadzētu darīt.

Bet acīmredzot, tomēr kaut kāds plāns B ir sagatavots. Un, kā saprotu, tajā ir viena darbība - nodokļu paaugstināšana. Ne velti gan bijušais ministrs, gan bijušais premjerministrs V.Dombrovskis sāka medijiem piespēlēt domu, ka nodokļu slogs mums ir viens no zemākajiem. LTV-1 kanāla programmā "Rīta Panorāma" V.Dombrovska kungs pateica: "Kopumā nodokļu slogs Latvijā ir viens no zemākajiem, rēķinot budžeta ieņēmumus pret IKP, un tas rada problēmas." Šajā paziņojumā patiesība ir tikai viena - "tas rada problēmas." Bet būtība tika apgriezta ar kājām gaisā. Mums ir vieni no lielākajiem nodokļiem starp Eiropas valstīm. Spriediet paši: ienākuma nodoklis no bruto algas – 2,3 %, kopējais sociālās apdrošināšanas nodoklis (darba devēja un darbinieka) - 34,09 %. PVN (pievienotās vērtības nodoklis) - 21%. Bet, piemēram, Vācijā, PVN - 19%, un pārtikai - 7%. Kas patiesībā? Ne nodokļu slogs, kā traktē V. Dombrovskis, mums ir zems, bet gan nodokļu iekasēšana ir viszemākā. To viņš nevar nezināt. Tikai aptuveni 25% no IKP. Tas pats rādītājs, piemēram, Francijā - 49%, bet Eiropā vidēji ap 35%. Ko tas nozīmē skaitļos: 10% no Latvijas IKP - ap 1,4 miljardiem (!) EUR gadā, t. i. 20% no šodienas budžeta.

Bet kur V. Dombrovskis bija agrāk, kāpēc ne viņa valdība, ne šodienas neuzskata to par prioritāti. Vieglākais veids - ir palielināt nodokļus, jo īpaši viegli administratīvos, t. i. iekasējamos. Visvieglāk 2008. gadā bija paņemt visus Sociālās apdrošināšanas fonda ietaupījumus - 800 miljonus latu. Līdz nejēdzībai ir sajaukta un izkropļota pensiju sistēma. Neviens strādājošais nezina, kā veidojas viņa pensija, viņš tiek izslēgts no šī procesa. Amatpersona, dažreiz pat pieļaujot aritmētiskas kļūdas, absurdā sistēmā aprēķina pensiju un nosaka cilvēka dzīvi. Kurā valstī vēl tas ir iespējams? Nevar noticēt, ka Ministru Kabinets strādā pārkāpjot likumu. Likums nosaka, ka šie koeficienti (tiesa, nav saprotams, kurš un kā tos izdomājis) var mainīties tikai inflācijas robežās, vairāk Ministru Kabinetam nav atļauts. Bet no 2009. – 2011. gadam tie tika patvaļīgi pazemināti par 30-40%, un pie tam vēl ar atpakaļejošu datumu tika pārskatīts kapitāls. Sakiet, kas par to ir atbildīgs? Faktiski tas ir dienesta pienākumu pārkāpums. Kā ar Satversmes tiesas funkcijām? Tās pienākums ir uzraudzīt valsts pamatlikumu ievērošanu.

Tagad tiek gatavots likums par pensijām. Pirmajā punktā jābūt Sociālās apdrošināšanas fonda neaizskaramības noteikšanai. Tikai force majeure apstākļos, veicot izmaiņas pensiju likumā, drīkst pieskarties šim fondam.

Jāvienkāršo pensiju uzkrājumu sistēma, lai tā būtu skaidra un saprotama ikvienam, lai katram darbiniekam būtu iespēja redzēt savus gada ietaupījumus un uzraudzīt savas pensijas veidošanos. Tas palīdzēs vairāk nekā jebkurš cits pasākums,  pirmkārt, cīnīties ar aplokšņu algām.

Kas attiecas uz nodokļu iekasēšanu, tad sāksim ar to, ka neviens nezina faktisko strādājošo skaitu. Divas valsts institūcijas dod pilnīgi atšķirīgus skaitļus: Latvijas Centrālā statistikas pārvalde (CSP) - 985 tūkstošus darbinieku, Nodarbinātības valsts aģentūra - 782 tūkstošus darbinieku. Nez, ko par to domā Straujumas kundze? Galu galā, tas ir ļoti nozīmīgs rādītājs. Vispār tas viss ne tikai izbrīna, bet liek šaubīties par šo resoru un pašas valdības kompetenci.

Veicot vienkāršu aprēķinu, redzam sekojošo. Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem, iedzīvotāju skaits ir gandrīz 2 miljoni cilvēku. Strādājošo ap 60%, t. i. 1,2 miljoni cilvēku. Ņemsim vērā 100 tūkstošus bezdarbnieku. Tādā gadījumā pret CSP dati pazaudēti (nav ietverti nekur), 115 tūkstoši cilvēku, bet pret Nodarbinātības valsts aģentūras datiem - aptuveni 318 tūkstoši cilvēku. Ja vidējā alga ir 750 eiro mēnesī, pirmajā gadījumā nodokļu parādu iztrūkums ir aptuveni 530 miljoni gadā, bet otrajā - 1,460 miljardi eiro gadā. Šis otrais cipars ir tuvs zemajam nodokļu iekasēšanas procentam pret IKP. Taču tā ir teorija, ja visi darbinieki maksātu nodokļus, bet diemžēl tā nav.

Tātad vēl paaugstināt nodokļus nav iespējams, tikai sīkumos. Tagad jau neviens nerunā par pazemināšanu, ja nu vienkārši populisma dēļ. Tāpat ir gandrīz izsmeltas  iespējas manipulēt ar elektrības un gāzes tarifiem. Mēģina piespiest maksāt tos, kuri nabadzības dēļ gandrīz neieslēdz gaismu. Tad viņiem būs jādzīvo pilnīgā tumsā. Tik augstu jau pacelti elektroenerģijas tarifi. Mānīja, ka tas brīvā tirgus dēļ. Meloja, protams. Kāds brīvais tirgus, ja ir viens spēlētājs - AS "Sadales tīkls". Viens pats. Saprotams, ka visas šīs manipulācijas ir nepieciešamas, lai aizlāpītu budžeta caurumus. Ko darīt šajā situācijā? Ko?

Ir tikai viena vienīgā izeja - citas nav. Tā ir veikt pamatīgas reformas valsts vadībā un arī ministrijās. To nekādi negribēja darīt V. Dombrovskis, un vēl vairāk nevēlas darīt Straujumas kundze. Tam viņiem nav ne gribas, ne spēka, ne vēlēšanās. Tad jāaizskar milzīgais ierēdņu slānis, kuri patiesībā šodien pārvalda valsti, jāatsakās no politiskā ministra jēdziena un jāpāriet uz profesionālo, visbeidzot jāatsakās no koalīcijām, vai, citiem vārdiem sakot, no kolektīvās bezatbildības, un jānonāk pie katra personiskās atbildības!

Bet pirmā lieta, kas jādara ļoti ātri, kamēr neesam iekļuvuši lielos parādos (tie, starp citu, sākuši palielināties) - jāsamazina valsts pārvaldības izdevumi. Nav runa par kosmētisku samazinājumu ministriju birojos (ir jau bijuši nenozīmīgi samazinājumi). Runa ir par būtisku samazinājumu, kas skartu arī pašvaldību padomes. Spriediet paši, ja 2006. gadā visā valsts pārvaldes aparātā, ieskaitot visus valsts budžeta darbiniekus, bija aptuveni 160 tūkstoši cilvēku, pie iedzīvotāju skaita 2,3 miljoni. Tad 2015. gadā, kad iedzīvotāju skaits ir samazinājies par vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku - 1,995 miljoni, valsts darbinieku skaits ir vairāk kā 180 tūkstoši cilvēku. Jāsamazina vismaz 30%. Samazinājuma cena vairāk nekā 500 miljoni EUR.

Otrkārt, jāpārtrauc ar visādiem ieganstiem uzturēt dažāda veida aģentūras par budžeta naudu. Grūti pateikt, cik to ir, kādas ir izmaksas, jo Finanšu ministrija to rūpīgi slēpj. Saskaņā ar dažādām aplēsēm izmaksas ir aptuveni 250 - 300 miljoni eiro.

Tā ir, tā saucamā, ātrā palīdzība. Nav pamata gaidīt, ka viss nokārtosies. Daudzās Eiropas valstīs jau vērojama stagnācija, deflācija. Mums būs vēl sliktāk. Nedrīkst paļauties uz tautas pacietību un izturību, lai gan Straujumas kundze to atzīmēja. Protesti jau ir sākušies tur, kur agrāk to nebija: Anglijā, Vācijā, pat Armēnijā. Nedrīkst paļauties uz bezgalīgu tautas iecietību. Tieši šo īpašību Eiropā uzskatīja par krīzes pārvarēšanas panākumu. Patiesībā tā ir nelaime, nevis sasniegums.

Nepateikšu neko jaunu, daudzi vienkārši aizbrauks. Saskaņā ar dažiem datiem  faktiskais iedzīvotāju skaits ir 1,5 miljoni, nemaz nav jāgaida 2040. gads. Neveiksim reformas, neredzēsim reālās problēmas, nevēlēsimies tās risināt, - zaudēsim valsti. Jau tagad enerģiskākie lietuvieši uzpērk uzņēmumus, uzpērk pat viesu mājas Lietuvas pierobežas teritorijā. Bezgalīgi svārstīgā valdība, te paaugstina tarifus un nodokļus, te populisma dēļ, bez veselā saprāta, simboliski samazina atsevišķus nodokļus, sēj nedrošību cilvēkos. Cilvēki, neizprotot notiekošo, pēdējā laikā krasi ir samazinājuši iepirkumus.

Steidzami nepieciešami skaidri un saprotami lēmumi, maksimāla atklātība un sabiedrības informēšana.