Atcerēties klasisko piemēru, kas raksturo bezgalību starp varu un tautu – Francijas karalienes Marijas Antuanetes padomu zemniekiem ēst kūkas, ja pietrūkst maizes – laikam ir banāli.
Tāpat kā banāli droši vien ir pieminēt grieķu sakāmvārdu: „Pēc mums kaut ūdens plūdi”, kas esot bijis populārs Versaļā, vai runāt par dzīrēm mēra laikā. Tomēr Saeimas deputātes Lolitas Čigānes sagatavotie likuma grozījumi, kas ļautu ministru algas palielināt par aptuveni 1500 eiro, pārsteidza un lika atcerēties vēsturiskos nostāstus. Gan negribas ticēt, ka deputāte Čigāne ir tik pat tālu no iedzīvotājiem un reālās dzīves, kā bēdīgi slavenā Marija Antuanete. Drīzāk tā ir pārliecība, ka ir vērtīgāki cilvēki, kuriem pienākas vairāk un ir mazāk vērtīgie, kuriem jāpriecājas, ka valsts viņiem vispār ir ar mieru maksāt par padarīto darbu.
Vidējā alga Latvijā pirms nodokļu nomaksas ir aptuveni 760 eiro. Ja atceras, ka aptuveni trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saņem minimālo algu 320 eiro un pat ja pieļauj, ka daļa no viņiem kaut ko saņem aploksnēs, tad ir skaidrs, ka vieni tomēr saņem grašus, bet citi lielas algas, ja jau vidējā summa ir ap astoņiem simtiem eiro. Tāpat nav noslēpums, ka cilvēki, no kuru profesionalitātes un ikdienas darba ir atkarīgas mūsu dzīvības un dzīves, lielāko tiesu saņem atalgojumu, ko grūti nosaukt par atbilstošu viņu atbildības pakāpei. Piemēram, medmāsas joprojām ir spiestas strādāt vairākās darba vietās, lai nopelnītu naudu ikdienas rēķiniem un tēriņiem. Bērnu dārzu audzinātājām ir jābūt augstākai pedagoģiskai izglītībai, bet alga gan nav ne tuvu augsta. Šo sarakstu varētu turpināt, jo tā nu tas Latvijā diemžēl ir, ka izglītība, prasmes un arī pieredze ne vienmēr nozīmē labu atalgojumu.
Mēdz sacīt, ka ārsta arods reizē ir amats un māksla, ka tajā apvienojas racionālais un eksaktais ar intuīciju un ētikas principiem. Manuprāt, ar politiķa amatu ir tāpat – ja tas vajadzīgs tikai tādēļ, lai pelnītu, bet ideja par tautu un valsti un kalpošanu tai tiek uzskatīta tikai par aizsegu savas labklājības veidošanai, tad rezultāts ir traģisks.
Protams, ministru algas būtu jāpalielina, jo tas ir smags darbs un atbildības nasta patiesībā ir ļoti nopietna. Protams, sabiedrībā bieži tiek uzskatīts, ka ministri tikai „laiž muļķi” – runā, bet neko nedara, braukā komandējumos un izklaidējas. Un, protams, tiem, kas saņem minimālo algu, kad no tās atvilkti visi nodokļi, ministru un arī daudzu citu amatpersonu algas ir kā sapnis, kas beidzot ļautu dzīvot. Tomēr problēma nav tā, ka cilvēki bieži uzskata – politiķa (deputāta, ministra) darbs ir viegls un gandrīz neviens to nedara godīgi. Problēma ir tā, kā uz savu vietu sabiedrībā raugās paši politiķi.
Uzskatu, ka pašlaik nav īstais laiks, kad svarīgākais un steidzamākais darbs ir algu paaugstināšana ministriem. Izskatās, ka mūs negaida vieglas dienas, drošības apdraudējumi un ekonomikas attīstības palēnināšanās, visticamāk, atkal liks taupīt un taupīt. Galu galā deputāte Čigāne var izvēlēties darbu, kurā nav jāziedo savs laiks un enerģija idejai, bet kurā var labi nopelnīt un var nedomāt par ētiku, pienākumu un morāli. Jo tiešām – nevar prasīt, lai cilvēks sevi ziedo idejai, tās ir katra tiesības izvēlēties, kas ir viņa galvenais dzīves uzdevums. Peļņu gaidošajiem tomēr Latvijas politikā vismaz pašlaik nevajadzētu iesaistīties.