Mūsu politiķi piesauc politisko konkurenci, izrēķināšanos tās vārdā un ik pa laikam arī „Vienotību” gluži kā „Mērnieku laiku” Oļiņiete Dievu – eimu, kur iedama, visur Dieva vārds mutē... Tā teikt, bez ļaunprātīgās kolēģu konkurences ne matiņš no galvas šajā pasaulē nenokrīt un ne soli nepaspert.
Par Oļiņieti laikam viss tā kā būtu skaidrs, skolēni raksta esejas un nebrīnās, bet vakardienas tieslietu ministres un viņas partiju apvienības histēriskā izturēšanās, „Vienotības” piesaukšana „lai eimu, kur iedama” gan pārsteidza. Un godīgi sakot, vakar dažādu kultūrvēsturisku asociāciju netrūka un kad deputāts A.Elksniņš no „Saskaņas centra” (SC) sāka paust, ka politiķi savas nesaskaņas skaidro ar SAB palīdzību, gribējās uzdziedāt dziesmiņu par Džordano Bruno: „Piemet, piemet žagariņu, labo vecenīt! Piemet, piemet pagalīti, malku nežēlo!”
Nopietni runājot, jāvaicā, vai pielaide valsts noslēpumam ir kaut kas tāds, ko Satversmes aizsardzības birojs (SAB) izdomājis nupat vakar pēc „Vienotības” lūguma, lai īpaši ieriebtu Nacionālajai apvienībai (NA)? Protams, dažus mēnešus pirms vēlēšanām šis incidents NA tēlam par labu vismaz daļā vēlētāju prātu noteikti nenāk; protams, juristes Baibas Brokas politisko karjeru tas noteikti nesekmēs, bet tas, ka SAB pielaidi valsts noslēpumam mēdz liegt, nav nekas jauns. Tāpat nekas jauns nav tas, ka drošības dienesti ne tikai Latvijā, bet visur pasaulē nemēdz publiski atskaitīties, kur, kāpēc un ar ko – pretējā gadījumā par drošību vairs nebūtu jēgas runāt. Un no juristes pavisam savādi bija klausīties atziņu – kā gan viņai, māmiņai, kas viena audzina divus bērnus, var nedot pielaidi valsts noslēpumam!? Līdz šim Latvijā no nopietniem cilvēkiem nebija nācies dzirdēt, ka dzimums, profesija vai/ un sociālais statuss automātiski kādu cilvēku padara par labu vai sliktu, derīgu vai nederīgu kādam darbam, vainīgu vai nevainīgu un tml. Grūti iedomāties, ka sabiedrība dzīvotu, piemēram, pēc principa un pārliecības, ka pārdevēja noteikti un nekad nepārkāpj satiksmes noteikumus (un, ja tā notiek, tad tā neapšaubāmi ir ilūzija, mirāža, apmāns), bet visi tie, kuriem ir trīs bērni, noteikti ir kulināri... Stāsti par Alisi Brīnumzemē, Hariju Poteru un vientiešiem ir jauki un aizraujoši, bet valsti un tiesiskumu tā uzbūvēt nevar.
SAB lēmumu var atcelt ģenerālprokurors, ja saskata tam pamatu, un dažkārt tā ir noticis. Piemēram, pagājušajā gadā 29 personām bija atteikta pieeja valsts noslēpumam, 22 – atteikums pamatots. Tas nav ne Eiropas cilvēktiesību, ne kādas citas tiesas kompetencē, jo tikai SAB un ģenerālprokuroram ir zināma visa informācija, kas ļauj vērtēt pielaidi valsts noslēpumam. Runa nav par likuma pārkāpšanu vai neievērošanu, jo pret likumpārkāpējiem tiek ierosināts kriminālprocess, par viņu vainu vai nevainīgumu lemj tiesa. Ja SAB, pārbaudot informāciju par kādu cilvēku, atklātu likuma pārkāpumus, tad informācija tiktu nodota citām tiesībsargājošajām iestādēm, kas rīkotos atbilstoši likumam. Tieslietu ministri neviens nevaino likuma pārkāpšanā, pret viņu netiek ierosināts kriminālprocess, bet ir runa par drošības riskiem. Visbeidzot, ja runājam par cilvēktiesībām, tad tās var īstenoties tikai tādā gadījumā, kad mēs katrs kaut ko no tām ierobežojam, lai arī citi tās varētu īstenot. Kā zināms, cilvēktiesības nav absolūtas un atsevišķos gadījumos, it īpaši, ja tie saistīti ar valsts drošību, cilvēktiesības tiek ierobežotas. Protams, tiesību ierobežojumam jābūt samērīgam – līdzīgi kā uzbrukuma gadījumā aizstāvībai jābūt samērīgai.
Jebkurā gadījumā – tieslietu ministri neviens nav pasludinājis par persona non grata un par likumpārkāpēju, viņa nav notiesāta „bez tiesas un taisnības”, un Brokas runas par Eiropas Cilvēktiesību tiesu ir nevietā.
Savukār par to, vai B.Broka var turpināt pildīt tieslietu ministres pienākumus uzskatu, ka bez pielaides valsts noslēpumam nevar un arī nedrīkst, jo personām ar tik nopietniem valsts drošības riskiem nedrīkst atrasties valdībā.