Nupat ieceltajai Sabiedriskajai komisijai ir jāatkāpjas un jāatvainojas par pārpratumiem un nepatiesībām, kas radušās vienlaikus ar komisiju. Atlikušajiem komisijas cilvēkiem vajadzētu sekot Kažociņa kunga piemēram.
Nav svarīgi, vai aplamības darītas neapzināti un radušās nejauši vai sekojot jau ierastajam principam „viņi var gribēt, bet mēs zinām labāk”. Jā, ir nepatīkami, ka vairākiem visnotaļ cienījamiem cilvēkiem jau ir nācies saņemt krietnu dubļu šalti sejā, vēl nepatīkamāk, ka organizācija, kuras mērķis ir godīgums un atklātība, komisijas veidošanas procesā nav pratusi darboties tā, kā sabiedrība no tās varēja gaidīt.
Nerakstīšu par to, ka kopīgā nevalstisko organizāciju pārstāvju un dažādu ekspertu/speciālistu sanāksme pirms komisijas izveidošanas un apstiprināšanas runāja vienu, bet jau nākamajā dienā bija izveidots kaut kas cits, nerēķinoties ar vairākām ļoti svarīgām lietām, par kurām sanāksmē tika runāts. Par to publiskajā telpā jau pausts gana plaši. Tagad vajadzētu ātri rīkoties, neieslīgstot matu skaldīšanā, lai taptu jauna komisija un tā varētu sākt strādāt.
Sabiedriskā komisija, kas daudzpusīgi izpēta un analizē Zolitūdes traģēdijas cēloņus, ir vajadzīga. Ne jau tikai tādēļ, ka sabiedrības uzticība valsts un pašvaldību institūcijām, maigi izsakoties, ir niecīga, bet arī tādēļ, ka izmeklētāji meklēs vainīgās personas, tehniskie eksperti pētīs iespējamās aprēķinu kļūdas un izlietoto celtniecības materiālu atbilstību konstrukcijas prasībām, bet kopējā traģēdijas aina ar visiem cēloņiem, apstākļiem un secinājumiem tomēr nav viņu uzdevums. Acīmredzot tieši tādēļ ideja par šo komisiju vienlaikus radās daudziem cilvēkiem un organizācijām, un kāda no tām nāca arī klajā ar komisijas veidošanas iniciatīvu.
Uzskatu, ka neatkarīgajā komisijā noteikti jādarbojas profesionāļiem menedžmenta, drošības, tiesiskajos, juridiskajos u.c. jautājumos, bet tajā noteikti jāpiedalās arī nevalstisko organizāciju un arī cietušo pārstāvim. Tāpat arī uzskatu, ka to cilvēku reputācijai, kuri strādās komisijā, jābūt pozitīvai, nevajadzētu tajā ļaut darboties skandaloziem „patiesības karotājiem”. Ja komisijā strādājošo reputācija ļaus šaubīties par viņu rīcības motīviem, komisija zaudēs uzticību ne tikai sabiedrības acīs, bet to savā labā varēs izmantot arī traģēdijas vaininieku aizstāvji. Neapšaubāmi, komisijas darbam ir jāpiesaista arī neatkarīgi ārvalstu eksperti – vislabāk nevis no privātfirmām, bet no universitāšu zinātnieku vidus. Ja runājam par to jautājumu loku, kas pētāms komisijai, tad esmu vienisprātis ar tiem, kuri aicināja noteikti tajā iekļaut arī jautājumu par atbalstu un palīdzību cietušajiem visos līmeņos, jo Zolitūdes traģēdija parādīja, ka ar labu gribu vien nepietiek un ka ir jābūt zināmai sistēmai, lai cietušie vēlreiz nenonāktu cietušo – un vēl ļaunāk – pazemotu lūdzēju lomā. Diemžēl no izveidotās komisijas uzdevumu loka šis jautājums kaut kā vienkārši bija pagaisis.
Manuprāt, finansējums komisijai ir vajadzīgs, jo vismaz daļai komisijas cilvēku tas būs/ tam būtu jābūt „pilna laika darbam”, tāpat arī ir vajadzīgs darba tehniskais nodrošinājums. Komisijai nav jāstrādā ar Rīgas pilsētas pašvaldības finansējumu. Jautājums ir, vai tas ir valsts finansējums vai ziedojumi, vai arī valsts finansējums un ziedojumi. Jebkurā gadījumā pašreiz tas vairāk izskatās kā stabila biznesa uzņēmuma biroja, ne sabiedriskas komisijas finansējums, un Latvijas nabadzības fonā tas ir šokējošs.
Ar vārdu sakot, komisija ir vajadzīga, tā jāveido no jauna, ievērojot atklātības, caurskatāmības un sabiedrības pārstāvju līdzdalības principu. Pretējā gadījumā mēs „noraksim paši sevi” un velti būs vainot ļauno likteni.