Ekspresintervija ir bijušo Ģenerālprokuratūras prokuroru, tieslietu ministra padomnieku.
Cik tiesisks jūsu prāt ir Valsts prezidenta Valda Zatlera lēmums ierosināt 10. Saeimas atlaišanu?
Manuprāt, Valdis Zatlers, pieņemot lēmumu ierosināt Saeimas atlaišanu, ir pārkāpis Latvijas Republikas Satversmi. Latvijas Republikas Satversmi jātulko un jāpiemēro ne tikai vadoties pēc atsevišķu pantu redakcijām, proti burta, bet gan kontekstā ar citiem Satversmes pantiem, jeb likuma garu. Kaut Satversmes 48. pantā noteikts, ka Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu, Valsts prezidents, izmantojot šo tiesību, manuprāt, nedrīkstēja ignorēt Satversmes 14. pantā noteiktos ierobežojumus vēlētājiem ierosināt Saeimas atsaukšanu. Tā kā ierobežojumi ierosināt Saeimas atsaukšanu noteikti tautas daļai, šie ierobežojumi bija jāņem vērā arī Valsts prezidentam, lemjot par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, jo Satversmes 2.pantā noteikts, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Citiem vārdiem sakot, ierobežojumi, kuri ir noteikti tautas daļai (vēlētājiem), kura ir Latvijas valsts suverēnās varas tiešs nesējs, skar arī Valsts prezidenta tiesības.
Konstitucionālie tiesību speciālisti, eksperti, politķi, šķiet, nesaskata te Satversmes pārkāpumu.
Negrib saskatīt, un nesaskata! Personas, kuras ir devušas publisku V. Zatlera rīcības tiesiskuma novērtējumu, tomēr, vairāk vai mazāk, ir tieši saistītas ar politiku, taču, kur runā politika, tur nereti tiesības pazūd. Man nav šaubu, ka, ja jautājumu aplūkotu Satversmes tiesa, tiesa atzītu, ka saskaņā ar Satversmi Saeimas ieceltai valsts amatpersonai nav lielākas tiesības (vara) par tautas daļai Satversmē dotajām tiesībām.
Kā Jūs vērtējat prezidenta rīcības lietderību, vai parlamenta atlaišana pieliks tos punktus par kuriem savā uzrunā Latviešu tautai norādīja V.Zatlers?
Izlasot prezidenta V. Zatlera 2011. gada 28. maija uzrunu Latvijas tautai, proti, pamatojumu rīkojumam par Saeimas atlaišanas ierosināšanu, sapratu, ka V. Zatlers tā arī nav izpratis prezidenta kā institūta būtību. Viņš nav sapratis, kas viņš ir. Saskaņā ar Satversmi, Latvija ir parlamentāra republika. Valsts prezidents ir Saeimas iecelta valsts amatpersona, kurai jāpilda Satversmē noteiktie, konkrētie pienākumi. Satversmes 53.pantā noteikts, ka Valsts prezidents par savu darbību nenes politisko atbildību, citiem vārdiem sakot, Satversmē īpaši pateikts, ka valsts prezidents faktiski ir amatpersona ārpus politikas. Valsts prezidents ir atbildīgs parlamenta priekšā, viņu jebkurā laikā parlaments var atbrīvot no amata un viņa vieta iecelt citu personu. Tiesības prezidentam ierosināt Saeimas atlaišanu Satversmē noteiktas tik viena iemesla dēļ, proti, lai palīdzētu valstij izkļūt no politiskās krīzes, ja tāda rastos, un, kas izpautos Saeimas nespējā ieveidot valdību. Ja Saeima nespēj izveidot valdību, radīt koolīciju, kurai ir vairākums parlamentā, tikai tad prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu. Prezidents nevar un pat nedrīkst Saeimai noteikt sasniedzamos politiskos mērķus, Viņš nedrīkst atlaist Saeimu, ja tā neieklausās viņā, piemēram, nepieņem prezidenta iesniegtos likumprojektus. Saskaņā ar Satversmi, prezidents nav pātaga ēzelītim, kurš neiet viņa iedomātajā virzienā, jo prezidents nenes politisko atbildību. Protams, prezidents var kritizēt parlamentu, protams, prezidents var runāt par, viņaprāt, esošajām problēmām valstī, bet ne atlaist parlamentu, ja viņā neieklausās. Prezidenta institūts ir sava veida palīgs Saeimai. No visa teiktā, prezidenta uzrunu Latvijas tautai es uzskatu par nekompetences un bezatbildības apliecinājumu. Viss, kas tiek darīts cēlu mērķu vārdā, bet ārpus likuma, nevar virzīt un nevirza valsti tiesiskuma, labklājības virzienā. Punktus, kurus prezidents grib pielikt, ar tādām metodēm nepielikt. Faktiski, prezidenta uzruna, tajā teiktais ir populisms, tautas tracināšana, sava nepadarītā darba muļķīga aizstāšana ar partiju skrejlapās rakstāmu tekstu. Es jau nemaz nerunāju, ka jaunievēlētais parlaments ne ar ko neatšķirsies no esošā. Dakteris nogriezis galvu, cerot, ka tās vietā izaugs gudrāka galva. Manuprāt, tas ir naivi, pat noziedzīgi.
Valsts prezidents informējis sabiedrību, ka pirms lēmuma Nr.2 pieņemšanas viņš ticies ar ģenerālpokuroru, ministru prezidentu, Saeimas priekšsēdētāju. Vai ģenerālprokurors ir tiesīgs piedalīties šāda lēmuma pieņemšanas apspriešanā?
Ģenerālprokurors nav tiesīgs piedalīties politisku lēmumu pieņemšanā, šis aizliegums nepārprotami iziet no Satversmes un Prokuratūras likumā noteiktā. Ja ģenerālprokurors ir piedalījies šī, manuprāt, pretkonstitucionālā lēmuma apspriešanā, mudinājis vai atbalstījis šāda lēmuma pieņemšanu, tad es pat nezinu, ko domāt! Tā ir katastrofa.