Latvijas nodokļu maksātāji par katru topošo ārstu maksā ievērojamus līdzekļus – vispirms sešus gadus par studenta mācībām augstskolā, bet pēc tam par specialitātes iegūšanu rezidentūrā. Taču realitātē mazā Latvija par savu naudu izskolo mediķus ārvalstu klīnikām, jo nenodrošina visiem ārstniecības studiju absolventiem rezidentūras iespējas Latvijas slimnīcās.
Situācijā, kad Latvijai ar pieticīgo ārstu atalgojumu jau ir sarežģīti konkurēt medicīnas darba tirgū, vismaz absurdam ar rezidentu vietu nepietiekamību un minimālās algas apjoma samaksu rezidentiem būtu jādara gals.
Esam gatavi maksāt 1000 eiro lielu algu no valsts budžeta mārketinga, informācijas tehnoloģiju un citiem speciālistiem, lai tie atgrieztos no ārzemēm strādāt Latvijā, bet neesam gatavi atrast līdzekļus, lai nodrošinātu rezidentūru medicīnas augstskolu absolventiem. Apmēram tāda šobrīd ir pieeja finanšu plānošanā.
Tādēļ, apzinoties situācijas nopietnību un nepieciešamību nekavējoties rīkoties, Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisija nosūtījusi vēstuli valdības vadītājai Laimdotai Straujumai, finanšu ministram Jānim Reiram, izglītības ministrei Mārītei Seilei, kā arī veselības ministram Guntim Belēvičam, norādot uz problēmām un sniedzot konkrētus priekšlikumus situācijas risinājumam.
Šogad Rīgas Stradiņa universitāti un Latvijas Universitāti absolvēs 280 studenti ar ārsta diplomu, bet valsts finansējums atvēlēts vien 200 rezidentu vietām. Turklāt uz šīm 200 vietām pretendē arī tie absolventi, kuri rezidentūrā neiekļuva iepriekšējos gadus, bet, turpinot voluntēt Latvijas slimnīcās, strādājot Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, nav atmetuši nodomu iegūt ārsta sertifikātu. Un ir arī tādi, kuri piepelnās citur un par iespēju iegūt specialitātes sertifikātu samaksā paši.
Vai šādā situācijā jaunajiem cilvēkiem var pārmest, ka tie dodas uz ārzemēm, kur viņus gaida atplestām rokām un jau rezidentūras laikā maksā algu, kas ir lielāka nekā Latvijas ārstam? Vai ir pamats cerēt, ka jaunie mediķi pēc tam atgriezīsies Latvijā? Visticamāk neatgriezīsies!
Tādēļ jādara viss iespējamais, lai nemudinātu jaunos ārstus aizbraukt. Jau šogad jānodrošina vieta rezidentūrā absolventiem, kuri šogad iegūs ārsta diplomu.
Vienlaikus rūpīgi jāpārvērtē cilvēkresursu plānošana. Gan budžeta vietas medicīnas studijās, gan rezidentu vietas dažādās specialitātēs jāplāno ilgtermiņā jeb 6–12 gadu periodā.
Turklāt nepieciešams pilnveidot rezidentu apmācības, vairāk integrējot tās reģionu slimnīcās un veidojot rotāciju, proti – universitātes klīnisko slimnīcu rezidentiem jādod iespēja mācīties arī reģionu slimnīcās un otrādi.
Kā ārsts, kurš joprojām strādā Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, varu nosaukt vairākus piemērus, kas apliecina, ka pie reģionālo slimnīcu mediķiem rezidenti var gūt teicamu pieredzi. Ventspils slimnīcā strādā daudzi savas jomas vadošie speciālisti, izmantojot jaunākās medicīnas tehnoloģijas un ārstēšanas metodes. Labs piemērs ir oftalmoloģija, radioloģija, nefroloģija un ķirurģija.
Šobrīd Ventspils slimnīcā strādā arī vairāki atzīti speciālisti, kuri savu darbu Ventspilī sākuši jau rezidentūras laikā. Kā piemēri jāmin diagnostikas nodaļas vadītājs Andris Kārkliņš un ķirurgs Jurijs Krupnovs.
Šos piemērus varētu vēl turpināt, un tie apliecina iespēju rast risinājumu arī kadru problēmai reģionu slimnīcās, īpaši ja šī sistēma tiek kombinēta ar cita veida pašvaldības atbalstu jaunajiem speciālistiem, konkrēti – dzīvesvietas nodrošinājumu.
Ja vien neeksistē sazvērniecisks plāns iztukšot Latviju no jauniem, zinošiem cilvēkiem, tad atbildīgajiem valdības pārstāvjiem būtu jāatbalsta priekšlikums, ko izteikusi Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisija un kas guvis atbalstu arī manu kolēģu – deputātu un ārstu vidū; samazināt par valsts budžeta līdzekļiem uzņemto studentu skaitu ārstniecības studijās un atlikušo finansējumu novirzīt rezidentūrai.
Tas būtu tikai viens no pirmajiem nepieciešamajiem soļiem, lai novērstu mediķu aizplūšanu no Latvijas. Taču tas nav mazsvarīgi, jo tādējādi jaunajiem speciālistiem vismaz tiks dota izvēles iespēja un valsts ar vieglu roku nemudinās ārstus doties uz ārvalstu klīnikām, no kurām darbā Latvijas slimnīcās tie vairs neatgriezīsies.
Latvijai nav nedz derīgo izrakteņu, ne spēcīgas industriālās ražošanas tradīcijas. Mūsu lielākais kapitāls esam mēs paši – Latvijas cilvēki. Tieši tādēļ nevaram atļauties izšķērdēt līdzekļus, kas jau ieguldīti jauno mediķu izglītībā, nevaram taupīt uz viņu rēķina, tāpat kā nevaram ekonomēt un konsolidēt budžetu uz Latvijas cilvēku veselības rēķina.