Hibrīdaizsardzības ministrija hibrīdkara apstākļos – vai varam to atļauties?

Pret Latviju šobrīd ir izvērsts intensīvs hibrīdkarš – to šodien atzīst teju vai visi valsts politiskie spēki (ja neskaita dažādus kremlinus, stabilizatorus vai suverēnistus.) Vai mēs šodien spējam tam pretoties ar pārdomātu stratēģiju? Diemžēl, nē. Struktūra, kam to visu būtu jāvada ar stingru, nelokāmu, mērķtiecīgu, gudru un koordinētu rīcību – Aizsardzības ministrija – Evikas Siliņas un citu “Vienotības” vadīto valdību laikā ir pārvērtusies par tādu kā hibrīdministriju, kuras paspārnē lielākoties notiek “naudas apgūšana”, “iepirkumu dzīres” un citas visai esošajai valsts pārvaldei kopumā raksturīgas norises, aizsardzībai tiešām būtiskiem jautājumiem bieži aizvirzoties otrajā plānā.

Vāji ministri, vāja stratēģija, vāji rezultāti

Tikko kā vērotā Sprūda atkāpšanās - atlaišanas iestudējuma ietvaros gan daudzi “koalīcijas” politiķi, gan šim veidojumam joprojām uzticīgie politologi drūmi prognozēja, ka notiekošais esot izdevīgs Latvijas nelabvēļiem. Manuprāt, ir tieši otrādi - visi Latvijai naidīgie spēki ir ļoti nobažījušies, ka beidzot neizlēmīga, dezorientēta, politiskai konjunktūrai pakļauta un pagļēva aizsardzības resora vadītāja vietā varētu nākt kāds patiešām spējīgs, principiāls, nelokāms un profesionāls ministrs, kurš līdzšinējo haosu aizsardzības resorā spētu pārveidot par patiešām efektīvi funkcionējošu sistēmu.

Jo kā tad ir bijis līdz šim? Gan Andra Sprūda, gan iepriekšējo ministru darbs ir vērtējams vienīgi kā vājš - izslavētā “dronu siena” praksē izrādījusies vien uzpūsts iedomu burbulis (kura “pūšanā”, pieļauju, iztērēts ne viens vien miljards no strauji audzētā aizsardzības budžeta); militārās rūpniecības attīstības stratēģija joprojām ir tikai papīru līmenī un jebkuras pozitīvas tendences šajā jomā ir saistītas nevis ar viedu politisko vadību, bet gan ar uzņēmēju iniciatīvu un aktivitāti; iedzīvotāju informēšanas un apziņošanas sistēma (piedaloties tikpat vājiem kolēģiem no Iekšlietu ministrijas) turpina buksēt gandrīz ikkatrā reizē, kad tā patiešām ir aktuāla un nepieciešama. Šo uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

Trekns budžets, trekni iepirkumi, trekna “politiskā barotne”

Tomēr ir jomas, kurās šābrīža “aizsardzības jomas elite” ir visu sākārtojusi - tā ir naudas plūsmas aprites kāpināšana, palielināšana un tai sekojošā “apgūšana”. Ne man, ne Nacionālajai apvienībai, ne ikvienam patriotiski un saprātīgi domājošam cilvēkam Latvijā nav nekādu iebildumu, ka tiek audzēts aizsardzības budžets - pat ja svarīgo 5% no IKP sasniegšanai nākas atsacīties no citu prioritāšu īstenošanas. Iebildumi ir par to kā šī nauda tiek tērēta. Protams, nav jau tā, ka viss aizplūstu kādos nezināmos virzienos - kaut daļēji piešķirtie līdzekļi tiešām nonāk tur, kur tie tiešām kalpo valsts militāro un aizsardzības spēju stiprināšanai. Bet liela daļa, diemžēl, tiek “apgūta” dažādos šaubīgos projektos, par kuru patiesajiem apmēriem mums ir tikai aptuvena nojausma - galu galā viss, kas kaut daļēji var tikt attiecināms uz aizsardzības jomu, ir noslepenots un aizzīmogots ar visiem iespējamajiem noslēpumu zīmogiem. Tikai laiku pa laikam no šī labi aizšņorētā maisa izlien pa kādai “āža kājai” - kā gadījumā ar parādes zobenu iepirkumu. Šo konkrēto absurdu izdevās apturēt, tomēr cik vēl ir šādu “mazu, bet svarīgu projektu” (kas nesasniedz iepirkuma rīkošanas slieksni), kuros uz nebēdu tiek šķiesta ar tādām pūlēm atrastā un no nodokļu maksātājiem paņemtā nauda? To var tikai minēt, bet esmu pārliecināts, ka atklājoties patiesajai ainai, daudziem Latvijas iedzīvotājiem būtu savdabīgs kultūršoks.

Un vēl jau ir “lielo iepirkumu” lauciņš, kuros arī rosība nerimst ne brīdi. Arī šeit lielākoties viss ir “zem atslēgas”, tomēr daži atklātībā nonākušie gadījumi ļauj izdarīt kopīgu secinājumu, ka arī te valsts nauda tiek dāļāta ar vieglu roku - lielākoties “pietuvinātām” aprindām kā gadījumā ar armijas potenciālo ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju, kura “milzīgā pieredze” un “pieejamie resursi” tikai jau pēc “uzvarētāja noteikšanas” izrādījās mazas lauku ēdnīcas līmenī.

Aizsardzības ministrija ir līdere arī visu valsts pārvaldi žņaudzošā tvērienā sagrābušās dažādu “padomnieku”, “ekspertu”, “referentu” un “konsultantu” armijas ziņā. Sprūda pavadošās svītas uzskaitījums aizņemtu pat vairākas lappuses - vien jāpiebilst, ka lielākā daļa no tās ir ar acīmredzamu vai vāji maskētu “progresīvu” ievirzi, kas, diemžēl, liek atkal piesaukt tādu terminu kā “politiskā barotne”. Un nav pat svarīgi, ka daži no šī “politiskā balasta” nesaņem tiešu atalgojumu no AM budžeta - jau tikai atrašanās tuvumā vien jomai, kurā tiek dalīti miljardi, ir pietiekams “arguments”, lai “nesavtīgo” padomnieku skaits turpinātu augt visās iespējamajās progresijās.

Pārmaiņām jānotiek nekavējoties - apdraudējums turpina pieaugt

Kas būtu neatliekami jādara, lai politiskā drudža šobrīd tik smagi kratīto aizsardzības jomu kaut vai tikai uzliktu atpakaļ uz pragmatiskas, jēdzīgas un pārdomātas attīstības sliedēm? (Gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, jo, politiskās kaitēšanās rezultātā no pašreizējo resora vadītāju puses vispār ir pazudusi jebkāda retorika saistībā ar smagi topošā “Rail Baltic” militāro nozīmi.)

Pirmkārt, notiekošais aizsardzības jomā ir jāpadara maksimāli atklāts - protams, ievērojot visas valsts drošības un NATO prasības, kas daļu no informācijas joprojām atstās ierobežotas pieejamības statusā. Sabiedrībai ir tiesības zināt, kur un kā tiek tērēti tās atvēlētie milzu līdzekļi un - galvenais - kāds rezultāts šo tēriņu ietvaros tiek sasniegts.

Otrkārt, uzsākot jebkādu jaunu programmu, ir jāsniedz regulāra atskaite par tās īstenošanas gaitu, termiņiem un starprezultātiem.

Treškārt, ir jāsniedz skaidras atbildes uz būtiskiem jautājumiem. Piemēram, kāpēc tiek noraidīta Ukrainas piedāvātā palīdzība nu jau bēdīgi slavenās “dronu sienas” izveidē? Jebkāda veida arogance vairs nav pieļaujama - valsts aizsardzība ir visas sabiedrības kopīga lieta un tikai ar sabiedrības atbalstu un izpratni jebkādas aizsardzības koncepcijas iegūst jēgu.

Ceturtkārt, kopā ar Ekonomikas un citām ministrijām burtiski tuvāko mēnešu laikā ir jāizstrādā militārās rūpniecības attīstības stratēģija - Ukrainas piemērs apliecina, ka tikai tā valsts, kas pati spēs ražot aizsardzībai vitāli nepieciešamo, spēs ilgstoši un sekmīgi aizstāvēties.

Un, protams, ir jābeidz bezgalīgā muļļāšanās ar valsts iedzīvotāju brīdināšanas sistēmas stabila darba nodrošināšanu - ja nevaram tikt galā ar tik salīdzinoši vienkāršu lietu, tad mūsu gatavība aizsargāties pret jebkuru ienaidnieku ir vēl daudz sliktākā stāvoklī nekā šobrīd šķiet pat vislielākajiem pesimistiem. Bet apdraudējuma līmenis tikai turpina augt.

Vai kaut daļu no šiem uzdevumiem spēj veikt pašreizējā valdošā “koalīcija”? Domāju, ka nē, pat neatkarīgi, ja tai izdosies atrast kaut kādas kombinācijas varas noturēšanai - jaunajam aizsardzības ministram ir jānāk ar citu redzējumu, ar citu jaudu, citu spēku un pārliecību, kas nav paguvusi apviļāties pēdējo gadu politiskā konjunktūrisma un merkantilisma dūkstī.