Migrācijas “pieturu” un “pārmijnieku” finansēšana jāpārtrauc

Cīņa pret nelegālo migrāciju, kā arī mēģinājumi ierobežot un kontrolēt tā saukto “legālo” migrāciju paliks vien deklaratīvu saukļu līmenī, ja valdība turpinās grūst jau tā liesā valsts budžeta naudu galvenā visa veida migrācijas atbalstītāja un veicinātāja - Sabiedriskās Integrācijas fonda (SIF) - baisi uzblīdušajā un nepiepildāmajā vēderā.

Valsts finansē gan robežas sargāšanu, gan tās pārkāpšanu

Šobrīd valsts politika migrācijas ierobežošanā šobrīd ir visai dīvaina un divdomīga, pat traģikomiska.

No vienas puses ar piepūstiem vaigiem tiek risinātas atlikušās problēmas žoga pabeigšanai un citiem pasākumiem uz austrumu robežas. Valdībā ik pa laikam tiek uzklausīti dažādi informatīvie ziņojumi un tiek solīti dažādi likumprojekti, kas, kaut maigi un iejūtīgi, tomēr būtu vērsti uz šobrīd dramatiski pieaugošās visa veida migrācijas ierobežošanu. Vismaz nākamā gada budžeta projektā (par turpmāko gadu tendencēm nedaudz vēlāk) paredzēts arī finansējuma pieaugums Valsts robežsardzes funkciju nodrošināšanai. Tas viss būtu labi un skaisti, ja vien vienlaikus nenotiktu tieši pretējais.

Bez īpašām diskusijām un šaubām valdība arī nākamgad (un turpmākajos gados) paredzējusi daudzos miljonos mērāma finansējuma saglabāšanu tā sauktajam Sabiedriskās Integrācijas fondam - struktūrai, kuras viens no galvenajiem darbības mērķiem ir visa veida migrantu apčubināšana, atbalstīšana, viņu palikšanas Latvijā nodrošināšana un pat tieša pretlikumīgas robežas šķērsošanas organizēšana (Raubiško lieta).

Šos savus mērķus SIF pat neslēpj, vēl vairāk - fonda vadība atklāti lepojas ar savu virzošo un vadošo lomu trešo valstu pilsoņu invāzijā. Visuzskatāmākais piemērs tam ir tā sauktā “Vienas pieturas aģentūra”, par kuru ne bez patosa runā SIF direktore Inese Kalvāne fonda 2024. gada darbības pārskata ievadā: “Vienas pieturas aģentūra (Aģentūra) ir kļuvusi par nozīmīgu atbalstu trešo valstu pilsoņiem, patvēruma meklētājiem, starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, personām ar bēgļu vai alternatīvo statusu, jo tā nodrošina konsultatīvo, psiholoģisko, tulkošanas un juridisko atbalstu, kā arī ilgtermiņa atbalstu iekļaušanai Latvijas sabiedrībā. Tā 2024.gadā tika atklātas Latgales reģionālā filiāle Daugavpilī un Vidzemes filiāle Valmierā, bet darbību turpina Aģentūras filiāles Rīgā, Liepājā un Jelgavā. 2024.gadā Aģentūras informatīvo atbalstu ir saņēmušas 3 771 unikālās personas un kopā sniegtas 7 427 konsultācijas.”

Precīzi cik pagājušajā gadā tērēts šīs “pieturas” darbībai ir pat grūti saprast - fonds savās finanšu atskaitēs ir tā samudžinājis dažādus ilgtermiņa un īstermiņa finansējuma ciparus, ka diezin vai patieso skaitli tā uzreiz var nosaukt pat paši šo atskaišu veidotāji. Tomēr viens ir skaidrs - gan caur dažādiem ES fondiem, gan tieši no valsts budžeta šie “pieturvietas” uzturētāji pagājušajā gadā apguvuši krietni virs 2.5 miljoniem eiro!!!

“Unikālās personas” un oficiālā statistika

Minētā “Viena pietura” nebūt nav vienīgais instruments, ko savā migrācijas atbalstīšanas darbībā izmanto SIF - dažādu apakš un virs programmu skaits, zem kurām pabāzta visa veida migrācijas atbalstīšana, ir ļoti liels. Tikai vēl viens piemērs - SIF ar pilnu krūti iesaistījies arī pasākumu kompleksā ar visnotaļ sarežģītu nosaukumu - “ESF+ projekts “Sociālo darbinieku un sociālo mentoru atbalsts patvēruma meklētājiem un starptautiskās aizsardzības saņēmējiem.” Kas tad paveikts tā ietvaros? Lasām atskaiti: “Sociālā atbalsta pakalpojuma ietvaros mērķa grupas dalībniekiem tiek: sniegts atbalsts ikdienas situāciju risināšanā, palīdzot veidot izpratni par dzīvi Latvijas sabiedrībā; piesaistīti un ieteikti nepieciešamie atbalsta resursi veiksmīga iekļaušanās procesa norisei Latvijā; sniegtas konsultācijas par patvēruma procesu, nodarbinātības, mājokļa, veselības, socializēšanās, izglītības un valodas jautājumiem; sniegts atbalsts sociālo pakalpojumu saņemšanā (medicīnas jautājumi, psihologa konsultācijas, jurista konsultācijas, tulka nodrošināšana, mutiskā un rakstiskā tulkošana u.c.); sniegts atbalsts iesniegumu sagatavošanā darba atļaujas pieprasījumam, pabalstu saņemšanai, bankas konta atvēršanai, pārsūdzības iesnieguma sagatavošanā u.c.; nodrošināta sākotnējā pavadonību uz vietām, kur saņemts pakalpojums (banka, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra, medicīnas iestāde, izglītības iestāde u.c.); sniegts atbalstu CV (izglītība, darba pieredze, prasmes) sagatavošanā; sniegts atbalsts darba meklēšanā no darba tirgū pieejamiem darba piedāvājumiem; sniegts atbalsts darba līguma noslēgšanā; sniegts atbalsts mājokļa meklēšanā no pieejamiem resursiem un sniegt atbalstu īres līguma noslēgšanā; sniegta palīdzība veidot un paplašināt sociālā atbalsta tīklu; sniegta informācija par brīvā laika pavadīšanas iespējām.

Te nu jāpiebilst, ka arī šī projekta izmaksas nav pieticīgas - kopējais finansējums, gluži kā “pieturas” gadījumā, atkal stipri pārvēlies pāri SIF tik iecienīto 2 miljonu eiro robežai.

Tā, lūk! Ja saliek kopā abu iepriekš minēto programmu skaitļus, tad redzams, ka pagājušā gadā vien par vairāk nekā 4 miljoniem visplašākā spektra atbalstu (neaizmirstot pat par brīvā laika pavadīšanas piedāvājumu) saņēmusi 3 771 “unikāla persona” no trešās pasaules valstīm - vairāk nekā tūkstoti eiro uz “galviņas”. Lieki teikt, ka par līdzīga apjoma atbalstu katrs “neunikālais” jeb parastais Latvijas pamatiedzīvotājs var tikai sapņot. Arī praktiski ikviena daudzbērnu ģimene būtu vairāk nekā laimīga, ja tās ikdienas pārtikas tēriņu apjoms kaut vai tikai attāli pietuvotos tās saukto patvēruma meklētāju “ēdināšanas grozam” Muceniekos un citos līdzīgos punktos - gandrīz 40 eiro dienā.

Un vēl kāda nianse. Oficiālā statistika liecina, ka pagājušā gadā patvērumu Latvijā pieprasījušas 546 personas. No kurienes tad uzradušies SIF apkalpotie teju 4000 trešo valstu pilsoņi? Varbūt Latvijas tiesībsargājošajām institūcijām būtu vērts to pajautāt SIF vadībai? Varbūt, ka Ievas Raubiško organizētā nelikumīgā migrantu ievešana ir tikai niecīga epizode dažāda veida “unikālu personu” iekļūšanā Latvijā un ES?

2026. gadā finansējuma pieaugums robežsardzei pavisam neliels, nākotnē nekāds

Atgriežoties pie valsts prioritātēm. Finansējuma pieaugums Valsts robežsardzes funkciju veikšanai nākamā gada budžetā paredzēts pavisam neliels - vien ap 3 miljoniem eiro. Turklāt nākamajos gados paredzēts pat finansējuma samazinājums. Arī personālsastāva skaitu nav plānots palielienāt. Un tas viss apstākļos, kad robežsardzes funkcijas un pienākumi tikai palielinās - īpaši “legālo” statusu zaudējušu migrantu identificēšanā, aizturēšanā un izraidīšanā!

Ja uz šo faktu palūkojas kontekstā ar dāsnā finansējuma saglabāšanu un pat audzēšanu SIF aktivitātēm, tad visi nule kā valdības deklarētie pasākumi migrācijas kontrolē un ierobežošanā sāk izskatīties ne vien pēc tukšas un nenopietnas pļāpāšanas, bet pat pēc apzinātas, Latvijas valsti reāli apdraudošas politikas īstenošanas.

SIF jālikvidē un daļa tā funkciju jāpārdala

Diemžēl, viena raksta ietvaros nevar izanalizēt visus ar SIF pastāvēšanu un finansēšanu saistītos absurdus. Kaut vai par tā saukto visu to “nevalstisko organizāciju” baru, kas, bļaustoties par savu “pilsonisko neatkarību un brīvību”, ar lielu tīksmi pieplok pie valsts naudas “pupa” tieši ar SIF starpniecību (šādu struktūru vidū ir arī “Gribu palīdzēt bēgļiem”.) Vai par to, kas tad ir īstie SIF naudas “dalītāji un piešķīrēji”, un vai šī “dalīšana un piešķiršana” nav pakļauta tikai un vienīgi ideoloģiskiem uzstādījumiem nevis valsts iedzīvotāju kopīgām interesēm. Vai par tikpat dīvaino, necaurspīdīgo un dziļi subjektīvo naudas “piešprici” dažādiem medijiem - protams, tikai tiem, kas gatavi pūst SIF “vērtību” stabulē, vai kas joprojām turpina izpausties “mazākumtautības”, proti, krievu valodā. Un vēl par ļoti daudziem citiem aspektiem, kuros iespējamas valsts naudas šķērdēšanas pazīmes gluži nesen saskatījusi arī Valsts Kontrole.

Atgriežoties tieši pie migrācijas jautājumiem. Pirmkārt, valstij būtu nekavējoties jāpārtrauc jebkāda finansiāla atbalsta sniegšana tiem SIF “projektiem”, kas vērsti uz tiešu migrantu atbalstīšanu un viņu “integrēšanu” (respektīvi, palikšanu) Latvijā, sākot jau ar pieminētās “Vienas pieturas aģentūras” darbības apturēšanu.

Otrkārt, gadījumā, ja SIF kā struktūra netiek likvidēta, rūpīgi jāizanalizē visi tā īstenotie projekti tieši migrācijas ierobežošanas kontekstā.

Treškārt, šādi ietaupītā nauda jānovirza pasākumiem valsts valodas stiprināšanai un daudzbērnu ģimeņu atbalstam. Vai tas būtu jādara saglabājot pašu SIF, vai arī šīs funkcijas būtu jāpārdala un jādeleģē konkrētu ministriju pakļautībā esošām struktūrām, būtu diskutējams un apspriežams jautājums.

Lai gan jau tagad ir skaidrs, ka šāda diskusija nebūs viegla. Oponenti (pārsvarā no tām pašām “nevalstiskajām organizācijām”, kas ar tādu kāri un apetīti vēlas turpinās valsts - tās pašas, pret kuras “patvaļu” šīs organizācijas tik nenogurstoši cīnās - līdzekļu tērēšanu un šķērdēšanu) nežēlos jau tik ierastos “argumentus”, lamājot citādu viedokļu pārstāvjus gan par “kremliniem”, “putinistiem” un kā tik sazin vēl ne. Tas jau ir sācies. Bet šoreiz būtu svarīgi saglabāt mieru, neļauties “ielu kaujām” un visu SIF darbību izvērtēt ar maksimāli pragmatisku un nosvērtu pieeju.

* * *

Ģirts Lapiņš, Rīgas domes deputāts (NA), Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komitejas priekšsēdētājs