1991.gada un šodienas barikādes
Pēc LTF priekšsēdētāja Daiņa Īvāna 1991.gada 13.janvāra agrā rīta uzrunas radio – nākt tautai palīgā nosargāt valstiski svarīgos objektus no visu veidu padomju varmākām, kas cerēja samīt vārgos Latvijas neatkarības dīgļus, es devu komandu piectūkstoš LTF brīvprātīgo vienību kārtības sargiem un t.s. „baltajām beretēm”, ierasties nozīmētās vietās, lai saņemtu uzdevumus nodrošināt sabiedrisko kārtību Daugavas krastmalā manifestācijas laikā.
Pēc tam pārņemt apsardzē Brīvības pieminekli, Augstāko un Ministru padomi, Latvijas radio un televīzijas kompleksus, telefona centrāli, LTF ēkas un citus objektus. 14.janvārī Īpašo brīvprātīgo vienību vīriem nāca palīgā zemnieki, pilsētnieki un pārstāvji no lojālām Latvijas organizācijām un iestādēm. Sākās barikāžu celšana, Rīgas sargu mobilizācija (dažu dienu laikā sargos iestājās un apliecības saņēma 10 tūkstoši brīvprātīgo) un apmācības nevardarbīgai pretestībai vai varbūtējai cīņai ar bruņotajiem padarmijniekiem, čekistiem, OMON.
Valsts objektu apsardzi vadīja apmācīti un pieredzējuši Īpašo brīvprātīgo vienību darbinieki: Voldemārs Atis, Jānis Kondrāts, Juris Vectirāns, Gunārs Krauze, Zigrīda Teikmane, Armands Māliņš, Roberts Millers un Pēteris Vērītis. Lielu morālisku un taktisku palīdzību sniedza barikāžu virsvadība: deputāti Andrejs Krastiņš, Odisejs Kostanda, Juris Dobelis, Tālavs Jundzis, Ģirts Kristovskis, Ilze Cielava, Roberts Milbergs, Juris Stīpnieks, Jānis Ruško, militārie speciālisti Jānis Baškers, Auseklis Pļaviņš, Georgs Stiprais, Voldemārs Jāronis un citi.
Tautas garīgā enerģija bija koncentrēta vienai domai: nosargāt 4.maija Neatkarības deklarācijas nostājas. Sākās trauksmains, ar ugunskura dūmiem piesātināts, asiņains bezmiega sardzes laiks. Tumšajiem spēkiem pretī stājās mediķi, ugunsdzēsēji, ēdienu piegādātāji, lojālie miliči, sakaru, radio un televīzijas ļaudis, garīdznieki, studenti, sportisti un kultūras jomas pārstāvji. Lieli un mazāko kori, grupas un ansambļi stiprināja sargu garu un apņēmību. Izsenis zināmajam latvju tautas dziesmu garam arī šoreiz bija liela uzmundrinoša nozīme.
Un tad VIŅI nāca. Vispirms kompartijas (LK) X plēnums pieprasīja valsts varu nodot Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejai (VSGK); šo prasību rubikieši atkārtoja 15 000 cilvēku mītiņā Rīgas ASK stadionā. Nesaņemot prasīto, sekoja OMON uzbrukums Rīgas milicijas skolai, Vecmīlgrāvja un arī Brasas tilta sargiem, kur par pirmo upuri kļuva šoferis Roberts Mūrnieks.
Barikāžu dienas vēsturiski sasaucas ar 10.janvāri, kad pirmo reizi pasaules vēsturē (ziņa nosūtīta uz Ginesa grāmatu) diviem krievu okupantu ģenerāļiem par nepakļaušanos uzlika roku dzelžus un izveda no Rīgas. Šo varoņdarbu veica ĪBV vīri zemesargi Andrejs Ručs un Mārtiņš Andersons.
19.janvāra naktī tika sagūstīti pieci Īpašo brīvprātīgo vienību sakarnieki ar automašīnu „Latvija”, kurus pēc tam mocīja Baltkrievijas cietumā. 20.janvārī OMON bandītiski uzbruka Iekšlietu ministrijai. Tika ievainoti vairāki miliči, arī tagadējais BAF prezidents Renārs Zaļais, bet dzīvību zaudēja Sergejs Konoņenko, Vladimirs Gomonovičs, kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, kā arī skolnieks Edijs Riekstiņš. Tumšo spēku draudi, šaudīšanās un cīnītāju upuri neiebiedēja un nesalauza tautas sparu. Rīgas sargi izcīnīja vēsturisku uzvaru. Tumsa atkāpās. Piepildījās Rīgas Doma prāvesta Jāņa Liepiņa lūgšana: „Debesu Tēvs, svētī tautu, lai ļaunie spēki nesagrautu!”
Latvijas iedzīvotāji, bet pamatā latvieši, iekļāvās šajā cīņā tautai tik izšķirošajos brīžos ar galveno mērķi: tikt vaļā no okupācijas, glābt savas tautas pastāvēšanu un pieredzēt dzīvi brīvā Latvijā.
Kopš tām dienā daudzi raksta un jautā, kāpēc mēs bijām uz barikādēm. – „Barikāžu dienās, stāvēdami pie betona bluķiem un ugunskuriem, mēs sapņojām par citu, labāku dzīvi.” „Barikāžu un puča dienās nemanīju daudzus kungus – biedrus, kas tagad sēž parlamentā, Ministru kabinetā, ministrijās un citās prestižās vietās.” „Mēs neziedojām savu laiku, veselību un dzīvību krieviski latvisku, boļševistiski blēdīgu jaunbagātnieku labklājībai uz mūsu nabadzīgo grašu rēķina”. Tie ir daži izraksti no barikāžu dalībnieku vēstulēm, jo varas gaiteņos ātri aizmirsa rūpēties un gādāt par tiem, par tautu, kas izstāvēja barikāžu ugunskura dūmos šo brīvību.
Grūti bez rūgtuma atcerēties, kas noticis valstī brīvības gados. Boļševistiskā okupācija transformējas-finansu ekomoniskajā. Tā dēvētie austrumu un rietumu investori (lieku vai netīru naudu turētāji) pērk, uzpērk, pārdod un pārpārdod zemi, ēkas, akvatorijus un citu tautai piederošu mantu...
Nemākulīga, mantkārīga, bezatbildīga, pasīva un nodevīga, daudzu bijušo valdošo aprindu darbība sašķēla tautu, izveidoja neredzamas, bet jaušamas barikādes...., kuru vienā pusē stāv: deputāti, ministri, ierēdņi, baņķieri, ofšoristi, visādi padomnieki un pilnvarnieki, partiju elite. Viņpus barikādēm mīņājās: pensionāri, invalīdi, represētie, zemnieki, strādnieki, skolotāji, mediķi, zinātnieki, mākslinieki un citi labu darbu darītāji.
Vai sabruks šīs barikādes, kas sašķeļ valsts sabiedrību? Vai pastāv tāds spēks, kas sadragās to neredzamo, bet katru dienu izjūtamo auksta betona plātņu mokošo spiedienu? Vai uz šiem liktenīgajiem jautājumiem latviešu tautai, kas ar asinīm, garīgumu, drosmi un dziesmu šķūrēja ceļu brīvībai, taisnībai, nacionālai atdzimšanai, labklājībai un Dieva svētumam atbildēs ar vārdiem un darbiem Solvita Āboltiņa, Andris Bērziņš, Laimdota Straujuma. Ieklausīsimies Svētajos rakstos teiktajā: „Ikviena valsts, kur iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kur iekšējs naids, var nepastāvēt.” (Mateja evaņģ.12:25).
Lai Dievs dod latvietim tomēr atrast savu vietu šajā grūtajā pārmaiņu laikā, lai ir Maize un Veselība, lai nezūd Gara spēks un visur pavada dziesmu gars. Cilvēkā ir daudz vairāk spēka un spīta, nekā viņš pats iedomājas. Lai tas mūs dara drošus (Knuts Skujinieks). Tik saglabāt Ticību, Cerību, Mīlestību!
