Par to, vai ir vai nav vērts reklamēt nodokļu maksāšanu

Diskusija, vai VID vajadzēja vai nevajadzēja un par cik vajadzēja pasūtīt kampaņu, šķiet, ir aizraujoša, it īpaši, ja rodas iespēja piesaukt lielas summas un pateikt, ka tas jau nestrādā un no šīs kampaņas nav nekāda labuma.

Man radīja pārdomas stāsts par japāņu attieksmi pret nodokļiem, jo Japānai raksturīga īpatnība ir samērā zemi nodokļi, kas nav nekas sevišķs, un ļoti augsts sabiedrības apziņas līmenis attiecībā pret nodokļu maksāšanu. Kad es uzdevu jautājumu, kāpēc viņi maksā nodokļus, atbilde bija vienkārša: „Tāpēc, ka jūs nemaksājat nodokļus un krāpjaties, jūs arī dzīvojat mēslos līdz ausīm un esat tik atpalikuši.”

Šis teksts man stipri sasaucās ar tēmu, kas ik pa brīdi uzjundī medijos, ka jaunieši grib dzīvot citur, ne Latvijā, jo tur ir vienkārši labāk un komfortablāk. Tāpat arī Īrijā dzīvojošie latvieši cīnās, lai būtu legāli strādnieki savās otrajās mājās, nevis aplokšņu algu saņēmēji, jo tad arī no valsts kaut kas pienākas un sajūta ir drošāka.

Man jau šķiet, ka šī kampaņa ir tikai cīņa ar sekām, jo, ja mums riebjas valsts, kurā mēs dzīvojam, mēs ienīstam politiķus, kurus mēs ievēlam, un savukārt politiķi mūs, vēlētājus, uzskata par bauriem (jeb, zinātniski izsakoties, elektorātu), tad par savas naudas labprātīgu atdošanu valstij nodokļu veidā runāt ir lieki.

Varbūt jārunā par valsts darba ražīguma un servisa kvalitātes celšanu (tas, ko biznesam pamāca ierēdņi un politiķi), jo Latvija ir viena no birokratizētākajām valstīm Eiropā. Mūsu ikdiena ir ziņas medijos par nejēdzīgajiem tēriņiem, kad ierēdņi ceļo pa pasauli un savus privātos tēriņu maksā ar valsts naudu.

Domājams, ka nodokļu pazemināšana būtu vienīgais veids, kā valsts varētu parādīt savu velmi tiešām ieklausīties sabiedrības viedoklī un motivēt iedzīvotājus maksāt nodokļus.