Kādreiz tam bija jānotiek, nu tas ir noticis, valsts sektora izaugsmei ir radušās problēmas. Vienu brīdi likās, ka vēl drusku un visi būs nomainījuši darbu uz labi apmaksātām vietām valsts sektorā. Birokrātijas pašatražošanās mehānisms darbojās nevainojami un ekonomika šo procesu spēja barot.
Kā cerīgs signāls nāca Ministru Prezidenta paziņojums par to, ka algu pieaugumu attiecinās uz produktivitāti un vēl tiks samazināts valdības sastāvs par trīs īpašo uzdevumu ministru portfeļiem. Aktīvu politisko konsultāciju rezultātā radās esošo politisko eliti raksturojošs lēmums – nepildīt politiskās saistības algu jautājumā un tajā pat laikā saglabāt trīs īpašo uzdevumu ministru portfeļus par kuru „lietderību” sabiedrībā ir vienots viedoklis.
Tādēļ šobrīd rodas jautājums, vai tā ir speciāla akcija, lai izprovocētu sabiedrību uz publiskām akcijām vai tomēr precīzi aprēķināts gājiens, lai parādītu, ka arodbiedrības un sabiedriskās organizācijas neko nav spējīgas likt pretī, un ka vienīgais politiķis, kurš spēj šāda mēroga problēmas risināt, ir I.Godmanis.
Devīze - mēs savilksi jūsu jostas, bet mūsējās lieciet mierā.
Domāju, ka valdībai un politiskajai elitei, kas cīnās ar totālu uzticības trūkumu sabiedrībā, būs stipri jāpiepūlas, samazinot ierēdņu skaitu, lai sabiedrība noticētu, ka algu nepaaugstināšana patiesais iemesls ir centieni saglabāt siltas vietas partijām „vajadzīgiem” cilvēkiem. Grūti ir noticēt, bet arī tādai versijai ir tiesības uz pastāvēšanu, ka I. Godmanis, kas sevi ir parādījis kā politiķis, kas ir spējīgs risināt smagas politiskās krīzes, ir provocē situāciju, lai visi pārējie ministri izskatās kā blāvas marģinālas figūras Godmaņa valdīšanas laikā.
To kāds scenārijs ir padomā I.Godmanim mēs redzēsim aptuveni mēneša laikā, tomēr viss notiekošais liek domāt, ka kompromiss varētu tikt panākts, spēlējoties ar trim mainīgajiem: budžeta deficīta lielumu, valdības ministru portfeļu skaitu un valsts sektorā strādājošo algu pieauguma lielumu.