Pieminot nacistu okupācijas gados Rumbulā izdarīto masu slepkavību 70. gadadienu, Okupācijas muzejā šonedēļ atklāta izstāde. Tā veltīta visiem aptuveni 70 tūkstošiem Latvijas un 20 tūkstošiem citu valstu ebreju, kas vācu okupācijas laikā nogalināti Latvijas teritorijā.
Džordžs Klūnijs aicina ANO apturēt masu slepkavības Dārfūrā.
Norvēģijas pilsonis Anderss Berings-Breiviks atzinis savu līdzdalību apšaudē valdošās Darba partijas jaunatnes nometnē Utoia salā.
Igaunijas pilsonim par masu slepkavības draudu izteikšanu "Facebook" piespriež sešu mēnešu cietumsodu.
Šādi un līdzīgi ziņu visrraksti laiku pa laikam šokē sabiedrību, liekot aizdomāties par dārgāko, kas cilvēkam ir dots - dzīvību.
Bet vai mūsdienu Latvijā ir iedomājama masu slekpavība? Vai 11.000 cilvēku noslekpavošana gadā ir masu slekpavība vai nē?
Esam pilnīgi apmātā un neiedomajamā situācijā. Ik gadu Latvijā tiek iznīcināts tik daudz cilvēku, cik dzīvo Cēsu pilsētā, bet mūsos tas neizraisa ne šausmas, ne sensāciju ziņu virsrakstos un pat lāgā par to nerunā, un izrādās - kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam to nosaukuši citā vārdā - aborts, grūtniecības partraukšana, ‘tīrīšana’, embrija izņemšana un tamlīdzīgi. Nevainīgā un patiesību aizklājošā vārdā, kas it kā legalizē mūsu bērnu noslepkavošanu.
Pat to mediķu vidē, kas iznīcina dzīvību nav diskusijas - vai tas ir dzīvs bērns vai nē. Atbilde ir skaidra - tas ir dzīvs bērns ar pukstošu sirdi un tāds, kas jūt sāpes, kad viņu abotra nazis sagriež vai vakuuma metodē viņa ķermenis tiek saplosīts gabalos. Bet kāpēc it tik neiespējami to nosaukt par slepkavību - visneaizsargātākā cilvēka slepkavību? Domāju, ka tāpēc, ka tad lielākajai Latvijas sieviešu daļai būtu jāatzīst - arī es esmu slepkava. Šī baisā patiesība ir skārusi gandrīz katru Latvijas ģimeni - māti, māsu vai sievu.Tāpēc dzīvojam un klusējam tādā kolektīvā vainas apziņā. Šajā masu slaktiņā esam zaudējuši savus brāļus un māsas, meitas un dēlus un savu bērnu māsiņas un brālīšus. Arī iespējams mans bērns ir jutis sāpes un vairījies no aborta naža ( par šādu pieredzi stāsta mediķi, ka bērniņš līdz pēdējam mūkot no asā priekšmeta un mēginot slēpties dzemdes vistākajā malā)- tā ir baisa patiesība, kurai mums nav drosmes paskatīties acīs, tāpēc mēģinām to attaisnot un izlikties, ka viss taču notiek atļauti, legāli un likumīgi. It kā mēs neko sliktu nedarītu.
Mums, šajā masu slaktiņā izdzīvojušajiem, ir pienākums to pātraukt. Lai cik smagi mums būtu – mūsu tautai nav cita ceļa izdzīvošanai kā pārtaukt šo dzīvo, bet vēl nepiedzimušo bērnu slepkavošanu. Mūsu tauta dzīvo izšķirošā laikā, iespējams, esam pēdējā paaudze, kas var novērst pilnīgu latviešu izmiršanu kā tas ir noticis nesenā pagātnē ar citām baltu tautām- prūšiem, galindiem un jātvingiem. Un mēs vairs nevaram aizbildināties ar pabalstu piešķiršanu, ar deklarācijās ierakstītiem lozungiem par bērnu aizsardzību - tas ir labi, bet tas ir par maz, ja mēs turpinām darīt to, ko ar mūsu tautu neizdarīja pat visasiņainākie terori un genocīdi, ja mēs turpnām slepkavot savas tautas nedzimušos bērnus. Savas brīvvalsts, atgūtās neatkarības laikā tādā veidā esam zaudējuši apmēram 500.000 bērnu.