Mani sauc Emīlija, man ir 17 gadi, un dzīvē esmu darījusi un mēģinājusi daudz.
Jāsāk ar to, ka kopš pirmajiem soļiem lielajā pasaulē manā dzīvē svarīga ir bijusi deja. Šķiet, jau kopš bērnības deja bija veids, kā izpaust manas emocijas. Gāja laiks, es dejoju deju studijā, un parādījās sapnis par skatuvi. Pēc sešu gadu dejošanas studijā gribēju attīstīties un piepildīt savu sapni ‘’citā līmenī’’, tāpēc iestājos profesionālās izglītības skolā, kur ir iespēja apgūt deju profesionālā līmenī, savukārt pēc skolas beigšanas iegūt profesiju. Šajā skolā mācījos piecus gadus. Pēc piektā gada, kad beidzu 9.klasi, sāku saprast, ka šī vide varētu nebūt mans īstais dzīves aicinājums. Bija ārkārtīgi grūti un smagi. Es aizgāju prom no skolas, saņēmu savu pirmo diplomu un devos citos meklējumos. Iesniedzu dokumentus jaunā skolā, viss bija labi, taču doma par deju un skatuvi nepameta. Es atgriezos savā deju studijā, dejoju, viss bija kārtībā, taču uzskatu, ka Visumam viss jau bija izplānots. Man dzīvē radās citi plāni.
Piepeši mani sāka interesēt mode, un viss par to. Patiesībā, runājot par modi un modelēšanu, kad biju maza, paspēju arī pabūt modes skatēs. Pat iekļuvu kādas latviešu šuvējas grāmatā. Ar to arī mana pieredze par modi beidzās. Sanāk, ka tikai tagad, vien pirms diviem gadiem, es izlēmu iet modeļu skolā, kur atrast un attīstīt sevi, un savu personību. Tikai tagad esmu sapratusi, ka skatuve nekur nav pazudusi, tā ir tepat, tikai citādā veidā.
Dzīvē mēs bieži vien pieļaujam kļūdas. Nezinām, kas sekos, kā izdosies katrs nākamais gājiens.
Mēs pieļaujam visdažādākos riskus, bet vienu es varu teikt. Doma par iestāšanos modeļu skolā pilnīgi noteikti bija viena no labākajām izvēlēm manā dzīvē. Noteikti varu teikt, ka šī izvēle tik tiešām mainīja manu dzīvi. Beidzot esmu atradusi savu īsto dzīves aicinājumu un zinu, ka to sameklēt nav nemaz tik viegli. Es beidzot daru patiešām to, ko mīlu, man dzīve dod tik daudz jaunu iespēju. Manu darbu beidzot arī novērtē, un šīs ir dzīvošanas vērtas izjūtas. Esmu ārkārtīgi pateicīga, ka varu iegūt pieredzi, ko nepiedzīvotu, ja nepaļautos savai sirdij un nedarītu to, ko man vecāki vienmēr ir mācījuši. Proti, lai arī kas notiek dzīvē, lai arī cik sāpīgi pret mani izturas, un tad, kad brīžiem šķiet, ka pasaule ir pavērsusi man muguru, un nejūtu nekādu atsaucību, es celšos, un nepadošos. Tikai mēs paši esam atkarīgi no tā, kāda būs mūsu nākotne. Cilvēki nāks un ies, mums būs, kas palīdz, taču tikai mēs varam ietekmēt savu dzīvi labā ziņā.
Uzdevums ir viens: darīt un nepadoties.
