Junkeram ir jāatkāpjas

Pirms vairākām nedēļām Saeimas Eiropas lietu komisijā tika apstiprināta Latvijas negatīvā pozīcija attiecībā uz Eiropas komisijas priekšlikumiem ieviest obligātas kvotas migrantu sadalei pa ES valstīm un noteikt sodus tiem, kas šīs kvotas neievēro – EUR 250 000 par katru neuzņemto migrantu.

Tā bija EK augstprātības un cinisma kulminācija, ar kuru Junkers izaicinoši nāca klajā trīs nedēļas pirms Lielbritānijas referenduma. Eiropas lietu komisijas sēdē es paudu, ka ir žēl noskatīties, kā Junkers pats ar savām rokām grauj Eiropas savienību. Nu tas ir noticis. Referendums ir aiz muguras un Eiropas savienībā ir kļuvis par vienu valsti mazāk. No ES izstājās piektā lielākā pasaules ekonomika! Izskatās, ka Briselē notikušā konsekvences vēl īsti neapjēdz. No ekonomiskā viedokļa tas būtu tāpat, kā ja no ES būtu izstājušās kopā ņemot Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija, Zviedrija, Dānija, Īrija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Horvātija, Portugāle, Grieķija, Malta, Kipra, Luksemburga, Ungārija, Rumānija un Bulgārija.

Minēto 19 ES valstu ekonomiku kopējais lielums ir mazāks nekā vienai Lielbritānijai. Kura izstājās. Referendumus tagad pieprasa arī citi.

Tikai aklais neredz, ka tas ir katastrofālās EK politikas rezultāts. Runa nav tikai par pilnīgi aplamo migrantu krīzes risināšanu vai apšaubāmo Grieķijas lāpīšanu. Runa ir par attieksmi. Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem ar varu kaut ko uzspiež un ignorē viņu viedokli. Tā vairs nav tā brīvā Eiropa - nacionālo valstu savienība, par kuru cilvēki balsoja, kad stājās ES. EK vadītājs Junkers savu Napoleona ambīciju pārņemts ir sācis lemt tautu likteņus pretēji viņu gribai. Taču ar varu un uzspiešanu Eiropu nevar apvienot. Tam ir bēdīgi piemēri gan 19., gan 20., gan nu jau, liekas, arī 21. gadsimtā.

Ja mēs negribam, lai Eiropas savienība izjūk pilnībā, Junkeram ir jāatkāpjas. Pretējā gadījumā Junkera kabinets (kurā diemžēl ir arī viens paklausīgs Latvijas pārstāvis) turpinās iesākto un Eiropa mūsu acu priekšā pamazām izirs.

Edvīns Šnore

Saeimas deputāts

Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis

Viedokļi

Tieši pirms trim gadiem, 2022. gada 24. februārī, Krievija uzsāka visaptverošu karu Ukrainā. Kara militāro, politisko, humāno vērtējumu sniegs politiķi un militāristi. Jau šobrīd dažādi pasaules līderi dažādi un pat pretrunīgi traktē kara iemeslus. ASV prezidents Donalds Tramps mūs pēdējā mēneša laikā pārsteidz ar savu izpratni par Krievijas iebrukumu Ukrainā. Kaut dažādu informācijas avotu sniegtie skaitļi ir atšķirīgi, jādomā, ka karā un netiešā kara ietekmē bojā gājis vismaz miljons cilvēku, protams, galvenokārt militārpersonas. Pēc dažādiem datiem 11–20 miljoni cilvēku ir pārvietoti vai pārvietojušies, ļoti daudzi Ukrainas iedzīvotāji ir emigrējuši. Kara netiešā ietekme uz veselību ir izraisījusi lielāku civiliedzīvotāju saslimstību un mirstību, galvenokārt nepietiekama uztura, infekcijas slimību, neinfekcijas slimību saasināšanās, mātes un zīdaiņu slimību, kā arī garīgo un uzvedības traucējumu dēļ. Krievijas militārie spēki ir nodarījuši plašus postījumus civilajai infrastruktūrai veselības aprūpē, lauksaimniecībā un pārtikas apgādē, ūdensapgādē un kanalizācijā, enerģētikā, transportā un komunikācijās. Karš ir izpostījis Ukrainas ekonomiku un mazinājis pārtikas un energoapgādes drošību daudzās pasaules valstīs.

Svarīgākais