Biedrības "OPEN Radošais Centrs" vadītāja Edijs Klaiša atklātā vēstule Valsts prezidentam Egilam Levitam, Ministru prezidentam Arturam Krišjanim Kariņam, Izglītības un zinatnes ministrei Ilgai Šuplinskai, Labklājības ministrei Ramonai Petravičai un Veselības ministram Danielam Pavļutam.
Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrs 2020. gada nogalē īstenoja apjomīgu pētījumu iesaistot vairāk kā 1660 12 līdz 19 gadus vecus jauniešus Latvijā. Pētījums analizēja jauniešu mentālo veselību un pandēmijas ietekmi uz to. Pētījums rāda, ka jaunieši savu psiholoģisko labsajūtu vērtē kā kritisku, un pandēmija to ir būtiski ietekmējusi. 54,5% pusaudžu atzīst, ka viņu mentālā veselība ir pasliktinājusies, 19,8% - ka ļoti pasliktinājusies Covid-19 laikā. 70,4% atzīst, ka pēdējo 2 nedēļu laikā ir piedzīvojuši nomāktību, depresiju, 79,2% sastopas ar grūtībām mācīties, vairāk kā 60% piedzīvo uzmācīgas domas vai ir ļoti viegli aizkaitināmi. Šīs ir tikai dažas no jauniešu minētajām problēmām. 1 no 5 pusaudžiem atzīst, ka skolā sastopas ar psihoemocionālām grūtībām. Gan pētījuma dati, gan speciālistu novērojumi apliecina pandēmijas ierobežojumu nopietno ietekmi uz Latvijas jauniešu mentālo veselību. Lielākā daļa jauniešu šobrīd piedzīvo dažāda veida un intensitātes grūtības un var prognozēt, ka daļai no viņiem tas sagādās ilgtermiņa sekas. Šīs sekas ilgtermiņā var ietekmēt gan šo jauniešu dzīves iznākumus, gan radīt negatīvu ietekmi uz valsts ekonomiku kopumā. Tāpat var secināt, ka Latvijas jauniešu situācija ir sliktāka nekā citviet Eiropā - kas varētu būt saistāms ar vāji organizēto un grūti pieejamo jauniešu mentālās veselības aprūpi.
Saskaņā ar “Eurostat” datiem nabadzības riskam vai sociālās atstumtības riskam pakļauto 16-24 gadus vecu jauniešu īpatsvars Latvijā 2019. gadā bija 22 % jeb aptuveni 33 tūkstoši jauniešu. Turklāt saskaņā ar 2021. gada pusaudžu resursu centra pētījumu “Covid-19 pandēmijas ierobežojumu ietekme uz Latvijas pusaudžiem un jauniešiem” 70,4% atzīst, ka pēdējo divu nedēļu laikā ir piedzīvojuši nomāktību, depresiju, 79,2% sastopas ar grūtībām mācīties, vairāk nekā 60% piedzīvo uzmācīgas domas vai ir ļoti viegli aizkaitināmi. Valsts policijas apkopotie dati liecina, ka pērn par 15% pieaudzis nepilngadīgo personu narkotisko vielu lietošanas un glabāšanas noziegumu skaits, bet kopumā jauniešu izdarīto likuma pārkāpumu skaits ir samazinājies. Arī pārkāpumi pret bērniem pērn bijuši mazāk, taču šobrīd arī cietušie mazāk ir kādu liecinieku redzeslokā.
Covid-19 pandēmijas ieviestie ierobežojumi valstī pastāv jau ilgāk kā gadu, ierobežota ir ne tikai iespēja pulcēties, socializēties, bet arī atrast darbu, iesaistīties dažādās sportiskās aktivitātēs, tai skaitā bez izvērtējuma vai risku analīzes ir aizliegts darboties dienas centriem, kuros iepriekš laiku pavadīja jaunieši no riska grupām. Neskatoties uz vairākiem pētījumiem, kā arī dramatisko faktisko situāciju attiecībā uz jauniešiem, kas pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, valsts iestādes līdz šim nav spējušas rast risinājumu, lai ļautu strādāt dienas centriem. Neviens nav vēlējies uzņemties atbildību par šiem jauniešiem un viņu problēmām, ir meklētas atrunas, pārsūtīti dokumenti no vienas iestādes uz otru, radīts birokrātisks modelis. Latvijā ir ļoti daudz riska grupu jaunieši, tādi, kas lielāko daļu sava laika pavada klaiņojot pa ielām. Lielai daļai šo jauniešu skola un dažādi centri bija tā vieta, kur varēja “paslēpties” no ielas un no mājām, ģimenes, kurās viņi dažādu iemeslu nevar un negrib uzturēties. Tie ir jaunieši, kuriem bieži nav izvēles, bet lemt par labu ielai nevis mājai un ģimenei liek pilnīgi dažādi apstākļi. Piemēram, vecāki lieto alkoholi, psihotropās vai narkotiskās vielas. Nav noslēpums, ka šādi vecāki mēdz būt agresīvi, pret jauniešiem regulāri tiek vērsta fiziska un emocionāla vardarbība. Bieži vien lielu lomu papildus nospēlē arī sabiedrības noraidošā attieksme, atsakoties, “norakstot” šos jauniešus kā neiederīgus, nelabojamus un savu dzīvi jau zaudējušus, prognozējot tiem skumīgu likteni, bet nemēģinot palīdzēt. Dienas centri ļauj tikties šiem jauniešiem pozitīvā un labiekārtotā vidē, ļauj bez agresijas un uzbrukumiem mācīties, attīstīt savas prasmes, socializēties un, kas ir ļoti svarīgi - dzirdēt pozitīvos stāstus par to, ka dzīvē vēl viss ir priekšā, ka ir iespējams izrauties no degradējošās vides.
Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī to, ka ilgāk kā gada laikā nav izstrādāts normatīvais regulējums, kas, ievērojot noteikumus, ļautu darboties centriem, kas ikdienā strādā ar nabadzības riskam vai sociālās atstumtības riskam pakļautajiem jauniešiem, lūdzu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un termiņos sniegt informāciju par sekojošiem jautājumiem:
1) Kādas atbalsta programmas ir ieviestas attiecībā uz jauniešiem, kas pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, Covid 19 pandēmijas apstākļos?
2) Kāds finansējums ir piešķirts šīm programmām?
3) Kādām organizācijām šis finansējums ir piešķirts?
4) Kādā veidā Covid 19 pandēmijas laikā tiek nodrošināta jauniešiem, kas pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, iespēja socializēties, mācīties un pavadīt laiku drošā vidē, kurā pret tiem netiek vērsta fiziska, emocionāla vardarbība?
5) Kas tiek darīts, lai mazinātu jauniešu, kas pakļauti nabadzības vai sociālās atstumtības riskam, uzturēšanos sociāli nelabvēlīgā vidē, tai skaitā, klaiņošanu?
