Ko, invalīdi – jūs, kurus mūsu sabiedrībā kāds mēģina pieklājīgi dēvēt par „cilvēkiem ar speciālām vajadzībām” – ko jūs īsti varat gribēt? Jums nepietiek ar valsts superpupermegadāsniem pabalstiem, ar lietotiem humānās palīdzības ratiņiem?
To, ka laiku pa laikam kāda valsts iestāde vai par privātkompānija skaļi paziņo, ka turpmāk tās telpās varēsiet iekļūt arī jūs? Jūs gribat vēl kaut ko – uz kāda pamata gan?! Palieciet taču mierā, jūs galu galā esat vienkārši niecība!
Ja īsi, tad šāda bija pamatdoma pirms kāda laika vai visos Latvijas nozīmīgākajos interneta portālos publicētajā „studentes Ditas Gulbes” rakstā ar virsrakstu „Laiks izbeigt provokatīvo cilvēknīšanas akciju!” It kā uzstājoties pret vienā portālā sākto invalīdu stāvvietu aizņēmēju publiskās kaunināšanas akciju, studente, kas tālredzīgi nebija atklājusi savu specialitāti un augstskolu, faktiski uzstājās kā pietiekami lielas sabiedrības daļas viedokļa paudēja.
Kāds bija (un ir) šis viedoklis? Varam lasīt gan portālu komentāros, gan pašas Gulbes kundzes/jaunkundzes publikācijā. Pirmais – invalīdi mūsu valstī un sabiedrībā ir otrās šķiras cilvēki, par kuriem visiem ir skaidrs – viņiem taču nekādu mašīnu nemaz nevar būt. Otrais – pat ja viņiem ir mašīnas, viņiem taču noteikti nav naudas, lai dotos uz tirdzniecības centriem, un citām publiskām vietām – jo, no kurienes mūsu valstī invalīdiem nauda? Trešais – ja jau tā, tad kāpēc invalīdu stāvvietām stāvēt tukšām, ja tās var aizpildīt „parasti, veiksmīgi, pirmās šķiras cilvēki” ar savām mašīnām?
Tas nav viss. No šādu ļaužu puses mēs esam uzzinājuši arī to, ka tādiem kā viņi ir simti izņēmuma situāciju (piemēram, bankomāta apmeklējums), kad invalīdu stāvvietas izmantošana ir pieņemama un atbalstāma – jo nekādu invalīdu jau tur tāpat nav un nevar būt. Arī to, ka ir augstākā mērā amorāli – šādiem „dzīves saimniekiem” kaut ko publiski aizrādīt. Viņi taču ir pāri visam – kuram ir tiesības par šādiem ļaudīm publiski pateikt kaut ko sliktu? Vēl jo vairāk – kādas gan tiesības šādu cilvēku nosodīšanā iesaistīties sabiedrībai?...
Interesanti, ka nekāda atbildes reakcija no invalīdu organizāciju puses tā arī nav sekojusi. Vai tāpēc, ka Gulbes kundzei tiešām varētu būt taisnība? Ka invalīdi un visas citas neietekmīgās grupiņas mūsu valstī – no mazturīgajiem līdz daudzbērnu māmiņām tiešām ir reāli iedzītas vienaldzībā un bezcerībā, ka neredz ne mazāko jēgu kādam kaut ko skaidrot, kādam kaut ko pierādīt: - ziniet, mēs arī esam cilvēki!
Negribētos ticēt, bet nu tas viss mūsu valstī arī turpinās. Soli pa solim mēs pārvēršamies par kaut kādu dīvainu ekspadomju telpas sastāvdaļu, kas pēc sabiedrības uzskatiem aizvien mazāk atbilst Eiropai. Pat vairāk – par kaut kādu Āzijas valsti, kur viena taisnība ir pie varas esošajiem „pirmās šķiras Kalvīšiem”, bet pavisam cita – vienkāršajam cilvēkam.
Pamazām mūs pārvērš par sabiedrību, kurā acīmredzamas kroplības tiek uzskatītas par normu. Veselam cilvēkam nolikt auto invalīdu stāvvietā, jo slinkums meklēt vietu tālāk no durvīm – norma. Vadošās partijas vadītājam bez maksas apmeklēt olimpiādi, kamēr olimpiskais medaļnieks savai mātei pērk biļeti – norma. Valdošās koalīcijas labklājības ministrei argumentu vietā valsts radio skaitīt muļķīgus dzejolīšus – norma. Valdošās koalīcijas iekšlietu ministrs publiski apliecina, cik vienaldzīgs ir viss, par ko viņam nav saimnieku norādes – spīdzināti dzīvnieki, biezo pilnas invalīdu stāvvietas, regulārā tirdzniecības centru aplaupīšana - arī tā pie mums ir norma... Rīgas satiksmes šefs paziņo – tā kā talonu aparāti pusgada laikā sevi atpelna, tos pēc gada var mainīt uz kaut ko citu un tas ir ļoti saimnieciski – arī norma.
Šādu normu mūsu zemē kļūst aizvien vairāk. Atliek tikai gaidīt, ko dzīves saimnieki, visi šie „pirmās šķiras cilvēki” par normu pasludinās rīt, par nožēlojamu un ignorējamu niecību pasludinot vēl kādu un vēl kādu sabiedrības grupu. Vienīgā cerība – uz tiem atsevišķajiem sabiedrības pārstāvjiem un arī medijiem, kuri rāda, ka viņiem nav vienalga un nav bail. Ne no „biezo” sašutuma vētras, ne no draudiem. Jo ne uz ko citu cerēt vairs nav ko.