Teikšu pavisam īsi un vienkārši – es kategoriski neatbalstu visus tos bezatbildīgos ļaudis, kuri nosoda mūsu valdības vadītāju Ivaru Godmani un apvaino viņu dažādos nāves grēkos.
Izlasījis nesenos cienījamā Ērika Stendzenieka apgalvojumus par Ivaru Godmani kā vienu no Eiropas gudrākajiem un darbīgākajiem cilvēkiem, es varu tikai viņam piekrist. Vēl vairāk – savu pārliecību varu arī argumentēt, minot kaut vai dažus piemērus.
Pēdējās dienās Godmaņa kungs vairākkārt ir enerģiski pievērsies vienam no neapšaubāmi mūsu valsts galvenajiem problēmu avotiem – tirgotājiem. Un visiem tiem, kas apgalvo, ka Godmaņa kungs esot tikai sava striķīšu raustītāja Aināra Šlesera vai varbūt divu izbijušo baņķieru K. komandu izpildītājs, es gribētu iebilst – nav iespējams vienkāršas komandas izpildīt ar tādu enerģiju un degsmi! Nē, tas vienkārši nav iespējams – vienkārši mūsu valstī nav pietiekami daudz cilvēku, kas spētu novērtēt mūsu premjera vīzijas un misijas!
Vai gan mums nepietiek ar mūsu pieredzi deviņdesmito gadu sākumā? Kāpēc mēs neko no tās nemācāmies? Kurš tad izjauca Godmaņa kungam lielisko ieceri par „Godmaņa krāsniņu” katrā dzīvoklī, ja ne mēs visi kolektīvi? Kurš nokritizēja Godmaņa kunga lieliskās idejas par G-24 kredītu sadalīšanas veidu un kārtību, par pareizo valdības politiku krāsaino metālu jomā, par pareizajiem veidiem, kā privatizēt vai neprivatizēt valsts rūpnīcas, ja visādi „Samsungi” par tām negrib maksāt vairāk par latu gabalā?
Jā, tie bijām mēs – un to vajadzētu atcerēties tagad, kad pret Godmaņa un viņa līdzbiedru idejām ceļas jauns protestu vilnis, liekot domāt, ka kārtējās labās idejas atkal tiks izniekotas. (Labi, ka vismaz „Parex” problēmu Godmaņa kungam ir izdevies sekmīgi sakārtot līdz punktam, kur nekāda atpakaļceļa vairs nav.)
Kāpēc tika izsmieta Šlesera kunga ideja par badīgo baņķieru „iesaldēšanu”? Tikai tāpēc, ka tad mūsu valstij draudētu kaut kādas smieklīgas starptautiskās tiesas? Nu un? Un kāds ir pamats tagad smaidīt par premjeru, kurš vēlas Latvijā ieviest savas novatoriskās idejas par visa ļaunuma saknes – tirdzniecības savešanu kārtībā (kā 90. gadu sākumā jau tika savesta kārtībā rūpniecība)?
Kas par to, ka nekur citur Eiropā tā nedara, kā iedomājies Godmaņa kungs? Varbūt tieši pie mums un tieši Godmaņa kungam viss izdotos – vajadzētu tikai tiešām sadalīt visus tirdzniecības tīklus (ja neviens atdalītās daļas nenopirktu, gan jau nopirktu Latvijas valsts pēc „Pareksa” pirkšanas parauga), tad visiem tīkliem noteikt, kādu uzcenojumu kam viņi drīkst likt, tad vēl – kādu produkciju drīkst vai nedrīkst iepirkt un no kā... Un viss būtu labi! Bet, ja kāds nesaprastu – tad nu gan nekādas iecietības!...
Kāds varbūt mēģinās teikt, ka vismaz vienā valstī pasaulē – Padomju savienībā tā jau tika izdarīts, - visi, kam izrādījās par daudz govju vai hektāru zemes, izrādījās kulaki un, protams, tika atkulakoti. Vēl kāds teiks, ka, šādas pārmaiņas ieviešot, mēs ļoti sāksim izskatīties pēc kādas Baltkrievijas, Turkmēnijas vai kā vēl sliktāka. Vēl kāds varbūt nevietā ierunāsies, ka Godmaņa kungs ir gatavs uz visādām iesaldēšanām, tikai ne uz Šlesera kunga vēlmēm iekārtot savu šoferu dēlus superapmaksātos valsts darbos.
Bet es teikšu, ka šādu analoģiju meistari nesaprot, ka mūsu neordinārajā situācijā ir vajadzīgi tieši neordināri risinājumi – un viena šofera alga tur neko nenozīmē, ir jārīkojas enerģiski, vērienīgi, visas valsts mērogā! Noteikt bankām moratorijus, sadalīt tirdzniecības tīklus atsevišķās bodītēs, bet pārējo pārņemt valsts īpašumā – protams, tā arī jādara! Un pie tā nevajadzētu apstāties. Ir taču iespējams noteikt maksimālos banku kredītu procentus! Arī siltumnīcu maksimālās platības! Ir iespējams atgriezties pie Godmaņa laiku labi zināmās preču talonu sistēmas – tā taču pašreizējos apstākļos būtu taisnīgāka! Visu ko varētu – ja tikai mūsu nevarīgajiem politiķiem neienāks prātā apslāpēt Eiropas gudrā cilvēka pūliņus! Un te arī, ļoti iespējams slēpjas mūsu izkļūšana no krīzes.