Piektdiena, 1.marts

redeem Ilgvars, Ivars

arrow_right_alt Viedokļi

Zviedru straujie atomplāni un Latvijas institucionalizētā nākotnes atpalicība

Nesen Zviedrijas valdība publiskoja savus plānus - ceļa karti enerģētikā un Zviedrijas atomenerģijas attīstībā.

Mūsu ziemeļrietumu kaimiņvalsts jaunie plāni ir patiesi iespaidīgi: - līdz 2035. gadam uzbūvēt 2 lielos reaktorus (domājams 1200 MWe katru vai kas tml. ) un līdz 2045. gadam vēl 10 lielos reaktorus, kā arī virkni mazo - SMR tipa reaktoru.

Šis pagaidām ir viens no visiespaidīgākajiem atomenerģijas straujas attīstības plāniem rietumvalstīs. It īpaši ņemot vērā, ka tas tiek plānots Zviedrijā, kura vēl pirms pāris gadiem pieturējās pie 1980. gada referenduma rezultātiem - pakāpeniskas atteikšanās no kodolenerģijas. Referendums gan nebija juridiski saistošs, bet valdības savā rīcībā sekoja tā rezultātiem un vēl pāris gadus atpakaļ Zviedrijā tas bija krimināli sodāms noziegums, plānot atomelektrostacijas būvi (nevis būvēt, bet pat tikai plānot!).

Tagad viss ir mainījies un šķiet, ka Zviedrija atkal varēs ieņemt savu vietu starp Pasaules vadošajām atomenerģijas valstīm.

Kā Zviedrija nonāca līdz šādam solim, politikas pagriezienam par 180 grādiem un plānam masīvai un straujai jaunās atomenerģijas attīstībai? Jau šobrīd Zviedrija ir starp Pasaules lielākajām elektrības patērētājām uz vienu iedzīvotāju - un šajā jomā otra lielākā Eiropas Savienībā atpaliekot tikai no Somijas. Jau tagad Zviedrija ir savā elektrības ražošanā ir ļoti tuvu tā saucamajam “net zero” vai bezemisiju elektrības ražošanas un patēriņa struktūrai, jo elektrības ražošana galvenokārt sastāv no hidro un atoma un papildus vēja un Saules enerģijas. Varētu domāt - priekš kam zviedriem vēl 10 lielie kodolreaktori, klāt pie jau esošajiem 6, ja jau tagad Zviedrijas elektrības patēriņš uz vienu iedzīvotāju ir divreiz lielāks nekā Vācijā un Šveicē un gandrīz 4x lielāks nekā Latvijā?

Atbilde pirmām kārtām jāmeklē Zviedru racionālajā un praktiskajā domāšanā un plānošanā gatavojoties Eiropas Savienības un iespējams arī Pasaules enerģijas revolūcijai - pārejai uz CO2 brīvu enerģiju. Pēc Zviedrijas valdības aprēķiniem ir sagaidāms, ka elektrības patēriņš (pieprasījums pēc elektrības) Zviedrijā līdz 2045. gadam dubultosies.

Vērojot zviedru plānus, mēs jau te - enerģijas sistēmas plānošanas fāzē - varam redzēt, kādai institucionāli nostiprinātai enerģētiskai un attiecīgi arī ekonomiskai atpalicībai mūsu Latviju ir gatavojusi un turpina gatavot mūsu Kariņa un pēckariņa valdības. Nevienā no mūsu valdību enerģētikas plāniem neatceros, ka būtu redzējis, ka pamata scenārijā elektrības patēriņš dubultosies. Bet tā kā elektrības ražošana un patēriņš arvien vairāk ir saistīti ar valsts ekonomisko izaugsmi un ekonomisko attīstību un labklājību, tad, ja ir kaut kāda jēga un saturs tajā ko mūsu beidzamās valdības un to vadītāji ir klāstījuši par to, ka Latvija tuvošoties Eiropas Savienības vidējam dzīves līmenim, tad Latvijas elektroenerģijas patēriņam būtu ievērojami jāpieaug. Ja Latvija vēlas tuvoties, piemēram, Zviedrijas vai Somijas dzīves līmenim, tad mūsu elektrības patēriņam būtu jādubultojas. Atzīmēsim - tas tikai - lai tuvotos, bet ne lai sasniegtu. Bet jaunajā vispārējās CO2 brīvās ekonomikas elektrifikācijas pasaulē arī Zviedrijas un Somijas elektrības patēriņš, kā jau redzējām, nestāvēs uz vietas.

Ja mūsu valdības, gan iepriekšējās, gan esošās, apgalvojumi par tautas labklājības līmeņa celšanos un tuvošanos Eiropas Savienības vidējam nav tikai tukša bezsatura muldēšana, tad būtu jāseko atbilstošām elektrības patēriņa prognozēm un attiecīgi arī diskusijām, kur šo elektrību ņemt, kā saražot? Tādas nav bijušas. Ir tikai bijusi no realitātes visai attālināta gvelšana kā AS “Latvijas valsts meži” piederošajās zemēs uzbūvētie vēja parki padarīšot Latviju par elektrības lielražotāja un eksportētāja zemi. Un sapņi par to kā Latvija ražošot ūdeņradi un ar to atrisināšot visas vēja un Saules elektrības uzkrāšanas problēmas un vēl eksportēšot ūdeņradi uz Vāciju un citām zemēm. Zviedrijas lēmums par atomenerģijas strauju attīstību šobrīd uzskatāmi parāda visu šo Latvijā cirkulējošo mūsu valdības implantēto sapņu niecīgo sasaisti ar realitāti.

Ja mums mūsu zemē nav reālu plānu kā dubultot elektrības ražošanu un patēriņu līdz 2045. gadam, tad īstenībā tas nozīmē, ka mums tiek institucionāli plānota enerģētiskā atpalicība, kas droši vien pārvērtīsies arī dzīves līmeņa relatīvā kritumā attiecībā pret, piemēram, Zviedriju. Ja vien mūsu valdības nav domājušas, ka dzīves līmeņa paaugstināšanas notiks vienlaicīgi ar strauju iedzīvotāju skaita samazināšanos - tad tik tiešām elektrības nevajadzēs daudz vairāk nekā tagad.

Elektroenerģijas patēriņa ziņā uz vienu iedzīvotāju Latvija šobrīd ir vienā no pašām pēdējām vietām Eiropas Savienībā nedaudz apsteidzot tikai Rumāniju. Pieejā pie enerģijas un kapitāla ir divas ļoti būtiskas lietas jaunu uzņēmumu un ražotņu veidošanā. Ņemot vērā, ka arī kapitāla tirgus ziņā (Rīgas birža) Latvija ar mūsu dažu iepriekšējo valdību gādību ir stabili un ar atrāvienu pēdējā vietā Eiropas Savienībā (pēc biržas rādītājiem uz vienu iedzīvotāju).

Modernā elektrības tirgū ir ātri un ilgi risinājumi elektrības ražošanas jaudu izveidošanai. Ātrie risinājumi ir Saules enerģija, nedaudz lēnāki ir vēja enerģija un gāzes termoelektrostacijas. Iespējams, ka arī malkas elektrostaciju var pieskaitīt pie relatīvi ātriem risinājumiem. Atomenerģija savukārt ir lēns risinājums, bet toties ilglaicīgs. Atomelektrostacijas izejviela - bagātinātais urāns sastāda ļoti nelielu daļu (mazāk kā 10%) no elektrības pašizmaksas. Savukārt modernas atomelektrostacijas mūžs domājams, ka būs apmēram 100 gadi (ieskaitot plānotos lietošanas termiņu pagarinājumus). To var salīdzināt ar vēja turbīnu vidējo mūžu 20 vai pat 25 gadi. Arī Saules baterijām prognozētais mūža ilgums ir līdzīgs - 25-30 gadi. No šeit uzskaitītajiem risinājumiem pie mūsdienu enerģijas uzglabāšanas tehnoloģijām tikai malka un atomenerģija nodrošina stabilu, uzticamu un nepārtrauktu elektrības ražošanu un piegādi patērētājiem. Pat hidroelektrostacijas nē, it īpaši Latvijas nē.

Tīrais atomelektrostacijas būves laiks var svārstīties starp 3 gadiem (SMR kodolreaktoru attīstītāju solījumi, kuri gan vēl jāpārbauda dzīvē) līdz pat 8 gadiem - lielām AES. Zviedri savā ceļa kartē tam rezervē apmēram 10-12 gadus. Somijas beidzamais kodolreaktors - EPR tipa 1600 MW reaktors Olkiluoto 3, nav labs piemērs, kodolreaktora būves ilgumam, jo tas bija pirmais šāda tipa reaktors Eiropā un pirmais vispār Rietumeiropā, pēc ļoti ilgas AES būves pauzes un bija saistīts ar dažādām kļūmēm tā būves procesā.

3 līdz 8 gadi - tas ir tīrais būves un testēšanas laiks - pēc tam, kad ir saņemtas visas atļaujas, nokomplektēta būves piegāžu ķēde, sagatavoti apakšuzņēmēji, sagatavoti kodoldrošības uzraugi un būvniecības procesa uzraugi un ir savā vietā visa vajadzīgā likumdošana.

Somi savai AES būvei bija labi un prasmīgi sagatavoti - viņi prasmīgi noslēdza kontraktu par Olkiluoto 3 būvi un daudzmiljardu zaudējumus un sadārdzināšanos sedza būvnieki un piegādātāji, bet nevis somu pasūtītāji. Vai jūs, lasītāji, būtu gatavi ticēt, ka ar Latvijas šī brīža nullei tuvo kompetenci kodoltehnoloģiju jomā arī Latvijas puse spētu noslēgt Latvijai izdevīgu līgumu par AES būvi? Agrākie kriminālprocesi par Latvenergo vadības nodarījumiem daudz vienkāršāku kontraktu slēgšanā rada aizdomas, ka diez vai šī brīža kompetences līmenis un vēlēšanās to iegūt mūsu valdībā ir tādi, lai spētu nodrošinātu Latvijas elektrības patērētājiem izdevīgus līgumus par iespējamo nākotnes AES (vai vēja lielparku) būvi. No nepatīkamiem sabiedrības jautājumiem jau gan var izvairīties, pasludinot visu procesu par valsts noslēpumu, kā to darīja Kalvīša valdība ar Visaginas AES būves gatavošanas un sarunu procesu. Tiesa gan, tā laika Atomkalvītis tagad ir pārvērties par Gāzeskalvīti un, iespējams, ka pats vairs netiks pielaists pie valsts noslēpumiem, bet vecās metodes jau jaunās valdības var pielietot atkal un atkal. Atomelektrostacijas būves kontrakta sagatavošana un parakstīšana ir sarežģīts process, kas prasa detalizētas zināšanas par izvēlēto tehnoloģiju un šādas zināšanas nav pieejamas juridiskā fakultātē, tam ir vajadzīga laicīgi sagatavota kompetence AES darbības tehniskajās jomās, bet atbilstošu kompetenču trūkums var novest pie simtiem miljonu EUR lieliem zaudējumiem (vai sadārdzinājumiem) uz vienu būves kontraktu.

Pirms durt lāpstu zemē un ierakt kapsulu AES pamatos tādā valstī kā Latvija, ir jāveic vismaz 10 gadus ilgs sagatavošanās darbs - jāsagatavo speciālisti kodoldrošības un AES būves uzraudzības dienestiem, jāsagatavo speciālisti tehniskajiem atbalsta dienestiem, jāsagatavo un jāpieņem visa atbilstošā likumu un citu normatīvo aktu kopa, kas regulē AES būvniecību un darbību, jāveic būves vietas nosacījumu izvēle un izstrāde, jāsagatavo speciālisti kontrakta slēgšanai. Un pats pirmais - jāsagatavo kompetences un speciālisti, kuri varēs apmācīt augstāk uzskaitītos speciālistus.

Nekā no šī uzskaitītā mums Latvijā pašlaik nav. Jaunajā budžeta projektā šķiet arī neko no tā pagaidām neieraugām. Katrs gads, kuru pavadīsim ar nulles līmeņa aktivitātēm šajā kodolenerģijas zināšanu un kompetences veidošanas jomā, mūs attālinās no mūsu tuvāko un nedaudz tālāko kaimiņu vidējā dzīves līmeņa. Viņiem būs elektrība, bet mums visiem un visam nepietiks. Mājās jau gaismas nenodzisīs, jo par to parūpēsies industrija - būvējot savas jaunās ražotnes citur un arī slēdzot esošās ražotnes un pārceļot ražošanu - uz turieni, kur būs lēta un pieejama elektrība, netērējot Latvijas relatīvi dārgo un deficīto elektrību.

Zviedrijā ir apmēram 10 miljoni iedzīvotāju - Zviedrijas enerģijas ceļa karte samazināta līdz Latvijas mērogiem būtu uzbūvēt mums Latvijā 2 lielās AES - pēc jaudas apmēram tādas kā Hinkey Point C Apvienotā Karalistē vai Olkiluoto 3 Somijā. Tas būtu mērogs par ko būtu jādomā, ja vēlamies saglabāt savu relatīvo dzīves līmeni Eiropas Savienībā.