Ko Dziesmu svētkos varam mācīties no hokeja? Vai abas parādības var salīdzināt? Ko tās nozīmē mūsu tautai? Kā tās saistītas ar politiku?
Iespaidi, sajūsma, emocijas - abos gadījumos - neaprakstāmas. Kopējais iesaistīto daudzums - liela daļa no latviešu tautas. Dziesmu svētkos daudzu tūkstošu amatieru pacietīgs darbs vairāku gadu ilgumā no darba brīvajos brīžos dziedot un dejojot. Daudziem tā ir visa mūža aizraušanās. Hokejā - vienas profesionāļu komandas intensīvi, varbūt pat pārcilvēciski treniņi, bet tūkstošiem līdzjutēju “pieslēgšanās” izšķirošos brīžos spēļu laikā vai nu sēžot pie TV ekrāniem, vai skatītāju tribīnēs. Bronzas balva un uzvara pār ASV komandu Latviju izvirzīja pasaules mediju un hokeja fanu uzmanības centrā - tiesa gan īslaicīgi - dažas dienas. Dziesmu svētki - Latvijas kultūras identitātes atslēga - pievelk amatiermākslas interesentus - salīdzinoši mazākā skaitā, bet - jau gadiem.
Sabiedrības saliedētība abos gadījumos vienreizēja.. Dziesmu svētki - 4 gadu cikls (lokāli koncerti, sadziedāšanās, kopmēģinājumi) ar kulmināciju Mežaparka estrādē. Arī hokeja patiesie fani seko savu mīluļu gaitām gadiem, ziedo laiku un līdzekļus, lai visur būtu klāt un atbalstītu mūsējos. Turklāt fani - arī dzied! Tomēr lielas tautas daļas interese mostas vien čempionāta laikā un, galvenokārt, ja mūsējie uzvar.
Bet uzvaras nāk ar milzīgu piepūli. Nepieciešama arī māksla saskaņoti rīkoties un vadīt gatavošanās procesu. Katram iesaku noskatīties interviju ar Latvijas izlases treneri Hariju Vītoliņu1. Lieliskāku vadītāju grūti iedomāties. Zīmīgi, ka visas sarunas laikā viņš tikpat kā nelieto vārdu “es”, ko tik ļoti mīl mūsdienu politiķi. Vītoliņš izmanto formu “mēs”. “Mūsu komanda, mēs treneri, mūsu stratēģija, paldies tautai..”. Tā nav tikai simpātiska pieticība, bet gan cēlsirdība: strādāt tā, lai ne tikai degtu pats, bet aizdedzinātu citus. “Pacel otru un tu celsies līdzi” - var atsaukties uz Raini. Vadot tik dažādu temperamentu, raksturu un ambīciju personību buķeti, ir izdevies aktualizēt katra spēlētāja talantu, iedvesmot un saliedēt. Prasmes, kādas izkoptas šāda līmeņa komandas gatavošanā, var tikt pielietotas jebkurā citā jomā. Šķiet, ka pat Valsts prezidenta amatam inteliģentais treneris ar pasaules pieredzi būtu piemērotāks par rutinētu ārlietu ministrijas ierēdni vai politiķi.
Nikns sabiedrības kritiķis teiktu, ka hokejs ir lēta masu kultūras parādība. Ar tā palīdzību iespējams novirzīt sabiedrības uzmanību no ilgstošām vadošo politiķu, īpaši pēdējā premjera, neveiksmēm ekonomikā. “Maizi un izrādes!” - senie romieši zināja principu kā valdīt pār masām. Jāļauj pūlim iztrakoties: sajūsmā uz dažām stundām izjust savu līdzvērtību pasaules varenajām tautām. Vismaz vienā sporta jomā tobrīd atrodamies nevis plaukstošo valstu pēdējā vietā, bet vismaz - trešajā. Pēc tam - atkal bezcerīgā dzīves rutīna, rūpes par augošajiem rēķiniem un nebeidzamās partiju cīņas, lai tiktu “pie siles”..
Vai ar Dziesmu svētkiem nav līdzīgi? Turklāt ļaudīm dota iespēja kopīgi paaurot nevis dažas stundas vai dienas, bet veselu nedēļu, visā gatavošanās ciklā - pat gadiem.
Tomēr dziļāka analīzē no sabiedrības vadības viedokļa nākas konstatēt, ka jebkurai kopienai nepieciešami rituāli, kas vieno, simboliskas darbības, kas atjauno kopības izjūtu. Galu galā -kāpēc mēs dzīvojam un kāpēc pastāv valsts un sabiedrība? Vai ne tādēļ, lai mēs vienotos kopīgiem mērķiem, lai tiektos pēc ideāliem, lai izjustu skaistuma pieskārienu, lai piedzīvotu kaut ko vairāk nekā tikai dzīvot, ēst, gulēt un nomirt? Hokejs un īpaši Dziesmu svētki šādus pārdzīvojumus sniedz. Ļaudis tajos demonstrē patriotismu, savu piederību dzimtenei, savai tautai un kultūrai. Kas tad mūs citādi saista Latvijā? Un kas to atšķir no citām varbūt daudz pārtikušākām valstīm? Vai tad ne mūsu kultūra, tradīcijas, svētki? Tieši to dēļ daudzi paliek Latvijā, nevis meklē laimi citās zemēs.
Vai tādā gadījumā šie svētki nav pelnījuši nopietnāku atbalstu, taisnīgāku attieksmi pret dalībniekiem (piemēram, biļešu ieguves procesā) un tiesības uz objektīvāku invertējumu koru un deju kolektīvu skatēs? Vai svētku organizatoriem un kolektīvu vērtēšanas žūrijai šajā ziņa nevajadzētu pamācīties no hokeja? Cik precīzi tur tiek izstrādāti un ievēroti noteikumi, garantēta objektivitāte ar starptautisku tiesnešu sastāvu un tehniskām iespējām pārliecināties vai tiešām vārti ir iesisti! Koru skatēs to var panākt centralizēti veicot audio ierakstus. Taču nekas tamlīdzīgs šogad nav noticis. Kāpēc? Vai tas nemet ēnu uz kolektīvu darba objektīvu invertējumu un vēlāk nemazinās dalībnieku saliedētību?
Patiešām, gan hokejā, gan Dziesmu svētkos uz brīdi tiek aizmirstas negācijas, plēšanās un gaušanās, pretrunas starp labējiem un kreisajiem, vakcinētajiem un antivakseriem, “stambulistiem” un tradicionālistiem, šķiet arī starp latviešiem un krieviem. Neviena cita publiska norise nerada tik lielu saskaņu un vienotību (nemaz nerunājot par abām šādi nosauktajām odiozajām partijām). Būtu nepareizi šādas vienprātības brīžus vērtēt par zemu.
Pateicoties Dziesmu svētkiem veidojusies latviešu tauta, tās valsts griba un nacionālās savdabības apziņa. Dziesmu svētku gars sakņojas mūsu senču dziedāšanas priekā, kas atspoguļojas K. Barona apkopotajās tautasdziesmās. Tālāk tas turpinājies hernhūtiešu draudžu muzicēšanas paražās un J. Cimzes skolotāju semināra audzēkņu koru veidošanā. Pārņemot arī vācu Liedertafel dziedāšanas tradīciju, apdarinot latviešu tautas dziesmas klasiskajā Rietumeiropas mūzikas valodā. “Ar dziesmu spēku pret karaspēku!” Arī Latvijas neatkarības atgūšanā koriem un dziesmai bija būtiska loma.
Gan hokejam, gan Dziesmu svētkiem ir kopīgs, pozitīvs tautas vienotājspēks, Tomēr ir arī atšķirības. Ne tikai vērtību dziļuma un vēsturisko nopelnu ziņā.
Ja piekrītam Johanam Heizingam (Huizinga)2, ka kultūras pirmavots ir spēle, tad Dziesmu svētki un hokejs pieder pie diviem atšķirīgiem spēļu tipiem. Pavisam tādi esot četri.
Pirmais tips: sacensību spēles (agons), kurās notiek cīņa starp diviem pretiniekiem (vai to grupām). Šajā kategorijā var ieskaitīt visas sporta spēles sākot ar šahu un beidzot ar hokeju, bet - ne tikai. Politiku arī mēdz saukt par spēli - īpaši partiju cīņas. Diemžēl arī netālu Ukrainā notiekošais karš ir pieskaitāms pie šādām asiņainām spēlēm. Krievijā gandrīz notikušais dumpis - nesaprotama, dīvaina spēlīte.
Otrais tips - maskošanās spēles, kurās mēģinām simboliski pārtapt par citu būtni, personu, varoni. Tas, protams, ir teātris, karnevāls. Arī reliģiski rituāli ir kaut kas tam līdzīgs (sākot ar ķekatām, budēļiem, beidzot ar Dionīsa svētku gājieniem, no kuriem izaugusi sengrieķu traģēdija un komēdija un viduslaiku mistērijām). Acīmredzot cilvēkam raksturīga tiekšanās pēc citesamības, alkas garīgi transformēties, pārkāpt savas robežas (“transcendentēt”). Pat laulība ir kas līdzīgs jaunu lomu izvēles spēlei (no bērna tapt par vecāku, no mīlestības meklētāja - par mīlētāju un uzticamu laulāto draugu). Ja transformācija neizdodas tradicionālā veidā, jāķeras pie sava ķermeņa izmainīšanas (no šejienes iespējams - kosmētika, pīrsings, arī modīgākais un izmisīgākais transformācijas veids - dzimuma maiņa).
Trešais tips - nejaušību spēles (kauliņi, domino, rulete, loterija). Šeit arī ir cīņa, taču nevis ar citu cilvēku, bet ar likteni. Arī - ar sevi, savu nostāju veiksmē un zaudējumā. Azarts ir vēl lielāks nekā hokejā, jo tev pretī nestāv ierobežots cilvēks (cilvēki), bet laika un iespēju bezgalība. Šis spēļu tips varbūt ir savdabīga pašas dzīves metafora? Taču vispostošākais tiem, kas šajā spēļu veidā pazaudē prātu.
Ceturtais spēles tips - koris (plašāk - arī mūzika, deja). Tas nozīmē saplūst kopībā, saliedēties, ierobežot daļēji sevi, lai piedzīvotu vienotību. Tas īpaši attiecas uz apļa dejām, līnijdejām, maršiem, svētku gājieniem. Iekļaujam savu balsi akordā, savu ķermeni - dejas kopējā kustībā, sava instrumenta skaņu - orķestra skanējumā. Šķiet, ka šajā spēļu tipā mēs upurējam savu individuālo savdabību, lai uzplauktu veselums. Varbūt tas ir, lai remdētu cilvēka ilgas iekust Visumā? Varbūt, lai mēs varētu izbaudīt vienību ar tautu, ar dabu, vai pat ar Dievu?
Protams, var būt spēļu tipu hibrīdformas. Tā, piemēram, ar Dziesmu svētku saliedējošo gaisotni kontrastē “koru kari” - tāds kā sporta (hokeja?) elements. Vai tas maz nepieciešams Dziesmu svētkos? Ja ir vajadzīgs, tad vien tad, ja tajā var piedalītie ikviens kolektīvs, garantēti saņemot skatēs taisnīgu un objektīvu sava snieguma izvērtējumu.
Gandrīz visas kultūras un sabiedrības dzīves parādības tātad var skaidrot ar spēli. Jānoskaidro tikai, kas nepieciešams, lai kādu rīcību varētu uzskatīt par spēli?
Nepieciešamas 3 lietas: brīvība, pievilcība un noteikumi.
Patiešām, spēle nav spiesta lieta (atšķirībā no miega, ēšanas un darba). Tajā mēs iesaistāmies brīvi, jo esam tās pievilcības aizrauti. Taču vienlaikus spēlē mēs sevi, savu brīvību ierobežojam - pieņemot spēles noteikumus. Sabiedrībā ievērojam likumus, attiecībās -morāles principus, laulībā - uzticības solījumus, uz ielas - ceļu satiksmes noteikumus, hokejā - sporta veida noteikumus. Tieši noteikumi ir tie, kas brīvībai neļauj pārvērsties par patvaļu, kārtībai - par haosu vai tirāniju.
Kā ir ar noteikumu, nolikumu, morālu un interešu konfliktu novēršanas principu ievērošanu Dziesmu svētkos, īpaši skatēs, un, vai patiešām latvieši ir pasaules koru lielvalsts - par to nākamajā publikācijā.
.
1 Šodienas jautājums: vai hokejs kļuvis par sabiedrību vienojošu elementu ? Skatīt ierakstu TV: https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/ltv/295503/sodienas-jautajums-vai-hokejs-kluvis-par-sabiedribu-vienojosu-elementu
2 Huizinga, Johan (2014). Homo Ludens: A Study of the Play-Element of Culture. Mansfield Centre, CT: Martino Publishing