Trešdien Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra (BICEPS) eksperti publicēja pētījumu “Pārāk maz vietējo ražotāju produktu Latvijas veikalu plauktos: realitāte vai mīts?". Savā pētījumā eksperti konstatē, ka Latvijas iedzīvotāji ir pārāk patriotiski un izvēlas Latvijā ražotus pārtikas produktus. Pētījuma autori Mortens Hansens un Alfs Vanags apgalvo, ka vietējiem ražotājiem šāda situācija nav izdevīga, jo tā neveicina produktivitāti un Latvijas patērētāji pērk produkciju neskatoties uz iespējami lielāku cenu.
Pētījuma autori apgalvo, ka jo pašpietiekamāka valsts ir sevis apgādē ar pārtiku un jo vairāk tajā tiek patērēts tas, kas tiek saražots uz vietas, jo nabadzīgāka tā ir. Piemēram, pēc pētnieku datiem, valstis ar lielāko pašpietiekamību ir Rumānija un Polija, savukārt valsts ar mazāko pašpietiekamību ir Nīderlande. Uzreiz gribu pateikt, ka, piemēram, ES dalībvalsts Polija ir faktiski viena no nedaudzajām ES valstīm, kurā pirmajā ceturksnī vērojama IKP neliels pieaugums, savukārt Latvijā joprojām nav skaidrs, vai spēsim iekļauties 18% IKP kritumā, vai kritums būs vel lielāks. Cik poļu preču ir Latvijas veikalos, man nav jāstāsta.
Arī viesojoties Polijā, nekad nav radies priekšstats, ka tā ir nabadzīgāka valsts, piemēram, par Latviju. Daudzi no mums noteikti pamanījuši, ka veikalu plauktos, bieži sastopami, piemēram, Vācijā ražotie sieri, kas ir lētāki par Latvijas produkciju. Diez vai tas liecina, ka, piemēram, Rīgas piena kombinātā, vienā no Eiropas modernākajām siera rūpnīcām, ir zemāka produktivitāte par analogu Vācijas uzņēmumu. Tas drīzāk liecina, ka Latvija ir faktiski vienīgā valsts Eiropā, kas joprojām nespēj atrast piemērotas iespējas, lai nodrošinātu netiešu protekcionismu saviem ražotājiem. Kaut gan Latvijas politiķi nacionālistu prasību ieviest netiešu Latvijas produkcijas protekcionismu sauc par muļķībām un ES vienotā tirgus kropļošanu. Grūti atrast ES dalībvalsti, kas papildus neatbalstītu savus ražotājus. Protams, nevajadzētu aizmirst, ka Eiropā joprojām darbojas amorāla un brīva tirgus kropļojoša, nevienlīdzīgu subsīdiju politika, un Latvijas zemnieki saņem mazākus subsīdijas maksājumus par saviem Rietumeiropas kolēģiem.
Visnotaļ nepamatoti liekas pētnieku secinājumi, ka Latvijas patērētāju patriotisms rada pieprasījumu pēc produkcijas, kas nav konkurētspējīga eksporta tirgos, un tāpēc tās ražošana nav veicināma. Tiešām daudziem patīk konfektes „Gotiņa”, šī produkta ražošanā tiek pielietots roku darbs, un arī gatavās produkcijas glabāšanas ilgums nav eksportu veicinošs faktors (kaut gan šo produktu eksportē uz daudzām valstīm). Tomēr, vai tas ir arguments, kāpēc Latvijas patērētājam jāatsākas no saviem ēšanas ieradumiem? Visu ES dalībvalstu tirgos ir vieta gan lieliem pārtīkas rūpniecības uzņēmumiem, gan nelieliem uzņēmumiem, kas apgādā ar svaigu pārtiku vien tuvāko reģionu. Brīvais tirgus visu saliek savās vietās, kāds pērk lielā rūpnīcā gatavotu desu un maksā par to mazāku naudu, kāds izvēlas dārgāku un ekskluzīvāku preci.
Ievērības cienīgs ir pētījuma autoru secinājums: „Lai veicinātu produktivitātes pieaugumu, pētnieki iesaka izpētīt pieredzi citās valstīs ar konkrētiem uzņēmumiem, kuros produktivitātes līmenis ir augstāks, kā arī salīdzināt ar Latvijas uzņēmumiem, lai saprastu, kādas ir atšķirības”. Sanāk, ka pētījumā secināts, ka ir nepieciešams nākamais pētījums. Es gan atļaušos piebilst, ka tiešām Vācijas piena uzņēmums vācu zemniekam maksā par vairākiem centiem mazāku piena iepirkuma cenu, taču pārējo starpību kompensē ES lielās subsīdijas. Papildus tam, Vācijas valdība atrod iespēju, kā papildus atbalstīt savu eksportspējīgu ražotāju, tai skaitā, kas piegādā produkciju uz citu ES dalībvalsti. Tad pat vismodernākā piena pārstrādes rūpnīca un visproduktīvākā zemnieku saimniecība Latvijā ir nolemta iznīcībai!