Ieskatieties Latvijas TV raidījumu programmā, piemēram, darbadienās, ap plkst. 18.00: TV3 – Mana mīļā aukle (krieviski), LTV7 – Muhtars (krieviski), TV5 – bez komentāriem (grūti atrast raidījumus latviski visas dienas garumā), un vien LTV1 un LNT ziepju operas latviski. Mūsdienu Latvijas televīzija labi demonstrē, kura valoda joprojām dominē daudzās dzīves jomās. Vai var brīnīties, ka daudzi latvieši atsvešinās no savas valsts un arvien biežāk jūtas kā minoritāte?
Kāds man atbildēs, nav pamata satraukumam, pieprasījums nosaka piedāvājumu. Bet vai kāds latviešiem jautā, ko viņi vēlas skatīties pārnākot vakarā mājās? Diez vai mūsu valsts nelielais tirgus var pašregulēties vien ar komerciāliem likumiem. Vienkārši reklāmas tirgus ir tik liels, cik liels viņš ir un mums nekad nebūs tādas kanālu pārbagātības kā lielajās valstīs. Kāds argumentēs, ka ir dota iespēja apgūt valodas. Varbūt, bet vai šobrīd valodas apguve netiek zināmā veidā uzspiesta un kāpēc pārsvarā dominē tikai krievu valoda? Ja kādam ir vēlme apgūt valodu, skatoties raidījumus un filmas, mūsdienu Latvijā samaksājot vien pāris latus mēnesī var pieslēgt kabeļtelevīziju vai pat digitālo TV un valodu apguve var sākties. Dažkārt dzirdams pamatojums, ka Latvijā dzīvo arī cittautieši, bet pārslēdzot TV kanālus, rodas sajūta, ka Latvijā vairs faktiski nav latviešu. Muhtaru cienītājiem ir plašas iespējas skatīties ārzemju kanālus, diemžēl vai par laimi, bet latviešiem ir tikai viena valsts un tā ir normāla prakse daudzās valstīs, ka likumdošana paredz pirmām kārtām rūpes par skatītāju, kas vēlas redzēt pārraides valsts valodā. Un visbeidzot, kāpēc viens no pieciem sabiedriskiem kanāliem Latvijā ir līdzīgāks par citiem? Ja jau likums nosaka zināmas valodu proporcijas, kāpēc ir kanāls, kurš to var neievērot? Jautājumu ir daudz, iespējams uz viņiem var atbildēt Nacionālās radio un televīzijas padomes vadītājs, kaut gan grūti iedomāties, ka Saskaņas Centra virzīts cilvēks būtu ieinteresēts ko mainīt pastāvošā kārtībā.
Kā iespējamo risinājumu, dzirdēju piedāvājumu, ka vienu no pieciem TV kanāliem jālegalizē kā t.s. mazākumtautības (lasi krievu) kanālu, bet pārējiem jānosaka stingrākas valodu normas. Risinājums būtu labs, bet diez vai tādam variantam piekristu pārējās raidorganizācijas. Diemžēl, bet iespēja izveidot Latvijai lojālo krievu mēdiju, visdrīzāk vairs nav realizējama. Ar nožēlu tagad jāatceras, ka šodienas viens otrs integrācijas un iekļaujošas sabiedrības kvēls aizstāvis, deviņdesmito gadu sākumā uz jautājumiem, vai nebūtu lietderīgi izveidot Latvijai lojālus mēdijus krievu valodā, atcirta – lai mācās latviešu valodu vai lasa Krievijas avīzes. Kādā Latvijā dzīvotu, ja toreiz tiktu izmantots Krievijas vājuma mirklis un izveidoti lojālie, vietējie krievu mēdiji, tagad varam vien zīlēt. Bet ļoti iespējams, ka šodien Rīgā būtu daudz mazāk mašīnu ar Krievijas karodziņiem.
