Šomēnes pieredzam 90. gadskārtu kopš stājās spēkā toreiz “jaunais” Likums par valsts valodu[1]. To pieņēma Ministru kabinets un to kopā ar iekšlietu ministru Vili Gulbi parakstīja ministru prezidents Dr. h. c. Kārlis Ulmanis.
Pēc diviem gadiem to kopā ar 1936. gada 13. oktobra Likumu par lauku māju latviskošanu slavēja kā Ulmaņa nopelnus nacionālās kultūras laukā, jo iepriekš „iekārta ar lielāko uzmanību gādāja par visu minoritātu valodu neaizskaramību, atstādama latviešu kā valsts valodas tiesisko stāvokli novārtā, ko varēja pārliecināties kaut no izkārtnēm un ielu nosaukumiem[2]”. Protams, nevaram to tiešā veidā salīdzināt ar šodienu. Jāatzīst, ka arī šī likuma normās bija daudz mūsdienu sociolingvistiskajai situācijai neatbilstoša, izteikti pielaidīga regulējuma.
Piemēram, tolaik likums vēl atļāva pašvaldībās, kurās „pēc tautas skaitīšanas datiem vienas atsevišķas mazākuma tautības nav mazāk par piecdesmit procentiem” pašvaldības attiecībās ar šīs tautības piederīgiem, ar iekšlietu ministra atļauju, vācu vai krievu valodas lietošanu, tiesa gan uzreiz nosakot, ka uz viena cilvēka pieprasījumu viss jātulko latviski. Tomēr šajā likumā ir daudz mūsdienīgā, no kā var mācīties. Teiksim, likuma 6. pants paredzēja, ka privātiem līgumiem ir spēks tikai tad, ja tie ir valsts valodā, likuma 7. pants paredzēja, ka lielajām un vidējām kapitālsabiedrībām, turklāt visiem transporta uzņēmumiem, iekšējos dokumentos jālieto tikai valsts valoda. Likuma 8. pants noteica, ka visām juridiskajām personām savā darbībā, visās sēdēs un sapulcēs jāapspriež valsts valodā. Pēdējās divas normas grūti neattiecināt uz gaisa transporta uzņēmumu vadītāju, kas ir valsts amatpersona un kas padsmit gadus negribētu iemācīties, lai publiski runātu latviešu valodā, šādi pazemojot sevi un mūsu valsti. Turklāt 11. pants noteica, ka pat satiksmē ar ārvalstīm piemēro šos noteikumus, ciktālu tas nerunā pretim starptautiskām tiesībām. Toreiz pārkāpējus sodīja bargāk - ne tikai ar tūkstoš latiem, bet pat trim mēnešiem arestā.
Būtiski ir pievērsties jautājumam par rakstīto valodu publiskajā telpā. 1935. gada likuma 9. pants paredzēja, ka atklātiem izziņojumiem - izkārtnēm, cenu rādītājiem, iekšzemes tirgū laisto iekšzemes preču etiķetēm, afišām, gaismas reklāmai un pat tirdzniecības marku tekstiem jābūt latviešu valodā. Pat, ja iekšlietu ministrs devis izņēmumu, tekstam latviešu valodā ierādāma galvenā vieta un formas un satura ziņā tas nevar būt mazāks par tekstu citā valodā. Lai arī šobrīd nav nepieciešama iekšlietu ministra atļauja svešvalodas lietošanai tirdzniecības markās, uzrakstos, afišās, plakātos, paziņojumos šis noteikums par to, ka latviešu valodas tekstam nav pieļaujams būt mazākam vai šaurākam formas vai satura ziņā, gan ir ļoti tuvā veidā pārņemts Valsts valodas likuma 20. un 21. pantos. Taču acīmredzi, ka 1999. gada likuma normas par publiskajiem uzrakstiem nav ceturtdaļgadsimta laikā sasniegušas savu mērķi un dažviet uzrakstos veidojas publiska vide svešvalodā. Taču ir arī labā ziņa. Valsts valodas likuma 21. panta piektā daļa paredz, ka izņēmumus no tā, ka valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību materiālos, preču etiķetēs, iesaiņojumos, uzrakstos, izkārtnēs, afišās, plakātos, paziņojumos vai citos ziņojumos ietvertā informācija, ja tā skar likumīgas sabiedriskās intereses un paredzēta sabiedrības informēšanai sabiedrībai pieejamās vietās, sniedzama valsts valodā, nosaka Ministru kabinets.
Tātad nav vajadzīgs sarežģīts politisks kompromiss parlamentā, bet valdībai tikai vienkārši jāgroza, padarot stingrākus, ar mazākiem izņēmumiem, Ministru kabineta 2005. gada 15. februāra noteikumus Nr. 130 Noteikumi par valodu lietošanu informācijā. Piemēram, mūsdienu interneta, tīmekļa tiešsaistē pieejamo karšu, mašīntulkošanas un mākslīgā intelekta laikmetā ir pilnīgi lieki kādā no svešvalodām rakstīt publiskajā telpā, jo ar ikvienu viedtālruni, kas pieslēgts tīmeklim, ir iespējams lasīt un tulkot publiskos uzrakstus latviešu valodā uz angļu, vācu, franču, poļu, arābu, korejiešu un japāņu valodām. Līdz ar to šodien jau ir lieks 2.1. apakšpunktā minētais izņēmums par starptautisko tūrismu un starptautiskiem pasākumiem. Apvienotajā Karalistē nav uzrakstu latviski, Krievijā nav uzrakstu latviski un Latvijā uzraksti angliski un krieviski nav obligāti. Tāpat kā novecojis un izslēdzams vērtējams šo noteikumu 2.1 (prim), kas paredz dīvaino, no tiesību zinātnes viedokļa absurdo kalambūru, ka institūcijas un personas līdztekus valsts valodai var lietot svešvalodu attiecībā sabiedriskā transporta pakalpojuma sniegšanu, ieceļojot un izceļojot no Latvijas vai nodrošinot nokļūšanu starptautiska mēroga transporta infrastruktūras objektā vai no tā. Vienkāršoti skaidrojot šis punkts paredz, ka ikvienā transportā var lietot angļu valodu, ja ar šo transportu var nokļūt tādā starptautiskā mēroga transporta infrastruktūras objektā kā Rīgas starptautiskā autoosta vai Rīgas starptautiskā lidosta. Tātad esošie noteikumi ļāva lietot svešvalodu teju ikvienā sabiedriskajā transportā, kas nav vajadzīgs un kas ir svītrojams. Protams, tas ir tikai viens piemērs.
Publiskās vides teksti svešvalodās ir kļuvusi par problēmu Latvijā. Vispāratzīts, ka ne vien krievu valoda, bet arī angļu valoda ietekmē valsts valodas lietojuma īpatsvaru dažādās jomās. Sociolingvistiskās ainavas trūkumi, kurā dominē angļu valodas elementi, nav mazāks drauds latviešu valodas kā valsts valodas funkcijām, kurām traucē krievu valodas ekonomiskā vērtība.
Latvijas Centrālās padomes memoranda vēlākais parakstītājs, Latvijas Universitātes un Germersheimas Universitātes profesors Ernests Blese toreiz, 1938. gadā toreizējā likuma gaismā akcentēja[3], ka līdztekus valsts valodas lietošanai arvien plašākās aprindās un jomās ir jāsaprota, ka „katrs uzbrukums tautas un valsts valodai ir arī uzbrukums pašai tautai un valstij’’ un ka ‘’savstarpēji saduroties tiešām rodas jautājums par dažu valodu relatīvo nozīmi’’, proti, ka „valodu sadursmju gadījumos vienkāršie ļaudis dažreiz vieglāk padodas otras valodas spaidiem”, jo „valoda patiesībā savā būtībā ir daudz dziļāka un komplicētāka parādība nekā kails garīgu sakaru uzturēšanas līdzeklis tās runātāju starpā. Valoda ir īpatnējs domāšanas veids, īpatnējs pasaules uzskats, kuru mēs pilnīgi organiski esam piesavinājušies savā dzimtajā valodā [..] tādēļ zināmai tautai sveši paliek tie ļaudis, kas šīs tautas vidū dzīvodami, tomēr valodu nav iemācījušies, kaut arī citādi tie dzīvotu tai līdzi, iedami sabiedrībā un satikdamies ar attiecīgās tautas kulturālākajiem pārstāvjiem’’.
Ernests Blese izvirzīja tēzi, ka cittautietis, kas apzinīgi iemācījies un arī lieto latviešu valodu, līdz ar to ieguvis sev zināmā veidā latviešu garu un šai personai ir izredzes kļūt savos uzskatos un savā rīcībā par savējo. Savu domu profesors Blese noslēdza ar atzinumu, ka ‘’svešvalodas mēs nereti mācāmies dažādu blakus apstākļu spiesti, kas vienkāršos ļaudīs var izveidot dažreiz tīri fantastiskus uzskatus par svešās valodas skaistumu, tās nozīmi un tīri praktisko sadzīves vērtību’’.
Būtībā mūsu nacionālās intereses, ievērojot valsts un tautas lielumu, ir veidot Latvijā submersīvu vidi, kurā cittautieši, kas iebraukuši mūsu zemē, pieņem tieši latviešu kultūru un latviešu valodā esošo domāšanas pasauli. Lielākais šķērslis tam ir latvieši, kas gatavi pieņemt citas valodas it kā iedomātu, fantastisku pārākumu un pakļaut savu domāšanas pasauli šai svešajai valodai.
Tieši priekšstati par svešvalodas ekonomisko vērtību ir apstāklis, kāpēc angļu valodas ietekme uz latviešu domāšanas pasauli ir pārāk maz novērtēta. Jau iepriekš norādīts, ka valsts valodas lietošanai ir negatīva dinamika virknē sociolingvistisko jomu, tajā skaitā akadēmiskajā vidē, zinātnē, izklaides pakalpojumos, virknē sadzīves pakalpojumu, tīmekļa pakalpojumos, tiešsaistes platformu pakalpojumu sniedzēju darbā un citās jomās. Taču šobrīd mums ir pamats pakavēties pie vienas - publiskajiem uzrakstiem svešvalodā. Piemēram, Rīgas centra vide mums skaidri demonstrē angļu valodas kundzību tirdzniecības markās un uzņēmumu nosaukumos, kas atspoguļotas publiskajā telpā. Teiksim, Aspazijas bulvārī vairums uzrakstu ir angliski. Šeit neder attaisnojums, ka tās ir reģistrētas preču zīmes un tamlīdzīgi.
Sociolingvistiskā ainava Rīgas centrā tieši saka gan ārvalstniekam, ka bez latviešu valodas te iespējams iztikt, gan arī pašiem latviešiem un Latvijā pastāvīgi dzīvojošiem citu tautību iedzīvotājiem, ka galvaspilsētas valodas vide ir internacionāla, nevis nacionāla. Tā ir lielāka bēda nekā varētu šķist. Vide ietekmē pilsoņu, īpaši jaunās paaudzes zemapziņu. Mēs labi apzināmies, ka pasaules tīmekļa pamatinformāciju - vienalga izglītojošā, informatīvajā vai vieglas izklaides nolūkā - bērni iegūst angliski. Šeit mums nav iespējams ierobežot latviešu valodas izvēli tālruņos un datoros un tas arī nav vajadzīgs! Mēs zinām, ka angļu valoda ir dominējoša publikācijās, kas izmantojamas zinātņu studijās augstskolā.
Būtu absurdi kaut kā ierobežot izvēlēto zinātnisko vai tehnisko literatūru kādā izglītības posmā. Tas nozīmē, ka fiziskās ārtelpas, fiziskās publiskās vides, kurā Rīgā atrodās cilvēks, tekstu sociolingvistiskā ainava ir pēdējais bastions, kas dotu sabiedrībai skaidras psiholoģiskas norādes par valsts valodu. Ja pazīstama Rīgas lielveikala pat pārtikas nodaļu norādes ir tikai svešvalodā, tas uzskatāmi pierāda, ka relatīvisms šajā jomā ir aizgājis par tālu. Saprātīgs cilvēks ārvalstīs lieto piktogrammas, lieto tīmekļa meklētāju kartes, kas automātiski veido maršrutu un automātiski tulko nosaukumus, kā arī lieto vizuālos lietotņu mašīntulkus. Aizbildinoties ar ārzemju tūristiem nav pieļaujams, ka pat sadzīviski nosaukumi par to, vai komersanta rūpals ir vaļā vai ciet, ir tikai angļu valodā. Protams, ka ir jāgroza likums, paredzot stingrākas prasības valsts valodas lietošanai, piemēram, prasība visu komercsabiedrību valžu un padomju locekļiem, augstskolu akadēmiskajam un vispārējam personālam, visu profesiju visiem nodarbinātajiem pēc noteikta līmeņa valsts valodas prasmes, taču publiskie uzraksti ir labs sākums.
Tāpēc mans aicinājums būtu, pirmkārt, atbilstoši koriģēt Ministru kabineta noteikumus par valsts valodas lietošanu uzrakstos, radikāli sašaurinot iespējas Latvijā publiski rakstīt svešvalodās, tajā skaitā Eiropas Savienības valodās, kas praktiski nozīmē rakstīšanu angliski, bet, otrkārt, veidot UNESCO pasaules kultūras pieminekli pilsētbūvniecībā - Rīgas vēsturisko centru un tā buferzonu - par izteikti latvisku vidi, kur Ministru kabineta noteikumi un pašvaldību saistošie noteikumi paredzētu preču zīmju, tirdzniecības marku, uzrakstu publiskajā telpā pielāgošanu latviešu valodas prasībām, turklāt bez iespējas, atsaucoties uz aizbildinājumiem, lietot jebkuru svešvalodu ārtelpā. Pēc veiksmīga pilotprojekta galvaspilsētā mums šie noteikumi būs jāattiecina uz visām lielajām apdzīvotajām vietām, lai arī attiecībā uz dažām pilsētām tas varētu būt nopietns izaicinājums, kas tomēr mums ir jāpieņem nacionālās drošības un latviešu valodā domājošas tautas nākotnes vārdā.
Lai īstenotu tādu vērienīgu projektu kā Rīgas vēsturiskā centra pāreju uz publiskajiem uzrakstiem tikai latviešu valodā bez izņēmumiem ārkārtīgi svarīga ir Valsts valodas centra darbība. Kopš 2023. gada beigām bija skaidrs, ka Tieslietu ministrija plāno pārtraukt valsts civildienesta attiecības ar līdzšinējo centra direktoru, prof. Dr. Māri Baltiņu. Pagājis vairāk nekā pusgads kopš izdots attiecīgs Ministru kabineta lēmums, kā arī izsludināts jauns konkurss Valsts valodas centra direktora amatam.
Centrs ir būtiska, taču ļoti neliela iestāde, tikai ar budžetu nedaudz vairāk nekā virs viena miljona eiro. Iestāde plāno tikai ap trīstūkstoš pārbaužu gadā, kas faktiski izveido mazāk nekā desmit pārbaudes dienā. Tas ir maz. No vienas puses 2023. gadā nepilnu periodu aizpildītas 13 štata vietas, katrs inspektors bija darbspējīgs vidēji 215 darba dienas gadā, kas varbūt pat neļaus sasniegt trīstūkstoš pārbaudes gadā. Protams, ka valsts pašcieņa prasītu arī nopietni palielināt valsts galvenās valodas iestādes budžetu, lai nebūtu jāsūdzas par to, ka nav izkontrolēts tas, ko ar šādu naudu izkontrolēt nav iespējams.
Taču ierobežota budžeta apstākļi no otras puses ir arguments, kāpēc ir nepieciešama valsts valodas politikas normu radikāla pārveide, lai iestādei nebūtu jāapkalpo nevajadzīgi politiskie kompromisi. Vadībā vajadzīgs profesionāls lietpratējs, kuram ir plašas zināšanas ārējo normatīvo aktu izstrādē, politikas procesā kā akadēmiskā, tā praktiskā jomā, kā arī pietiekamas zināšanas par sociolingvistiku, lai īstenotu pārmaiņu vadības procesu, kas padarītu centra īstenoto politiku par stingrāku latviešu valodas vides veidošanā. Es neesmu nekad slēpis, ka kolēģi mani ir aicinājuši uzņemties šīs institūcijas vadītāja pienākumus, kā arī to, ka esmu bijis gatavs to darīt, jo man piemīt nepieciešamā pieredze un prasmes. Taču dīvainais konkurss, kurā, citastarp, nedeva priekšroku pat sociolingvistikas un valodas speciālistiem, konkurss kura rezultātu publiski nav, liek man apsvērt citu mērķu īstenošanas ceļu.
Savu ieguldījumu valsts valodas politikā var veikt ne tikai balstoties uz iestādes vadītāja krēsla. Ikvienam sabiedrības loceklim ir iespējams piedāvāt savus risinājumus, tajā skaitā normatīvo aktu projektu veidā. To es arī darīšu.
Pagājušajā nedēļā, 24. janvārī notika ārkārtīgi svarīgs notikums Latvijas valsts valodas politikā. Kerkoviusa pilī, Kalpaka bulvārī tika prezentētas zinātniskajā programmā «Mūsdienu latviešu valodas lietojums un attīstība» izveidotās divas monogrāfijas profesora Māra Baltiņa un akadēmiķes Inas Druvietes vadībā. Lai mūs nemaldina pazīstamo valodas zinātnieku redaktoru statuss - patiesībā šajos abos sējumos par valsts valodu un terminoloģiju strādājuši daudzus gadus vairāki desmitu mūsu vadošo sociolingvistiskas, valodniecības un terminoloģijas zinātnieku.
Apzinoties savas pieredzes robežas, apņemos šo pētniecisko darbu likt stingrākas valsts valodas politikas pamatā, ja man būs iespējams to ietekmēt un ja mani priekšlikumi tiks ņemti vērā. Konsultēties tur, kurās manas zināšanu robežas neļauj izdarīt pastāvīgus pētnieciskos vai likumdošanas secinājumus. Taču pilnīgi pievienojos šajā akadēmiskajā sarīkojumā paustajam - latviešu valsts valodas politikā jāīsteno nevis neizlēmīgi kompromisi, bet gan pasaules un latviešu zinātnieku secinājumi.
[1] “Likums par Valsts valodu”, Valdības Vēstnesis, Nr. 7, 1935., 9. janvāris, 1. lpp.
[2] Līgotņu Jēkabs, “Dr. K. Ulmanis - celmlauzis kultūras darbā”, Jaunākās ziņas, Nr. 199, 4. septembris, 15. Lpp.
[3] Blese, E., prof., “Valodas sabiedriskā nozīme”, Latvijas Kareivis, 1938., 20. ,aijs, 3. Lpp.