16.03 CNN publicēja pētījumu par dažādu ASV štatu gatavību “atkal atvērties” (reopening), jeb vienkāršāk izsakoties, atcelt Covid izplatības ierobežošanai noteiktos aizliegumus.
17.03 ASV Prezidenta administrācija izziņoja jau gatavas vadlīnijas štatiem, darba devējiem un privātpersonām attiecībā uz to kā pakāpeniski normalizēt dzīvi vīrusam atkāpjoties. Nesnauž pa šo laiku arī Eiropa. Ar idejām par režīma mīkstināšanu nākušas klajā Dānija, Austrija, Vācija. Polijas premjers Moraveckis 16.04 informēja sabiedrību par režīmu mīkstinošu pasākumu plāna realizēšanu valstī sākot no 20.aprīļa. Šeit, Latvijā, mums pagaidām jāsamierinās ar veselības ministres Viņķeles solījumus svinēt kopā Jāņus. Lai nu vai kā, bet daudziem dzirdot un lasot šādas ziņas asinis sāk ritēt straujāk un hormoni trakot (pavasaris, kā nekā), vērtspapīru biržas atzīmē kursu kāpumu, tūlīt, tūlīt būs!
Lēnām pār tiltu! Iepazīstoties ar publicētajām idejām un plāniem, kļūst skaidrs, ka tā “normalitāte” ko baudījām vēl pirms pāris mēnešiem nav dienas kārtībā. Pirmais, kas kļūst skaidrs studējot plānus ir tas, ka ļoti daudz kas nav skaidrs. Šķiet CNN pētījumā Luiziānas gubernatora vārdi:"I cannot tell you exactly what that's going to look like yet, but we will be working really hard with all of the experts to get that figured out. " ir tam labākais raksturojums.
Starp konkrētākiem pasākumiem var minēt atļauju atsākt darbību mazajam biznesam un tirdzniecības vietām (saglabājot distancēšanās nosacījumus) un “paliec mājās” režīma mīkstināšanu atļaujot apmeklēt parkus un pulcēšanos piemēram līdz 10 personām (atkal pie distances ievērošanas nosacījuma). Iespējas atsākt ceļojumus vai apmeklēt masu pasākumus paredzamas tikai trešajā fāzē pie kam distancēšanās noteikuma atcelšana netiek paredzēta vispār. Šajā kontekstā Viņķeles izteikumi par Jāņu svinēšanu vērtējami ar krietni mazāku devu ironijas, jo nevar atcelt ierobežojumus kuri nav ieviesti. Vienlaicīgi, kļūst skaidrs, ka, ja nekas kardināli nemainās, tos, kuri ar cerībām skatās uz maiju kā brīvlaišanas mēnesi, gaida vilšanās. Gals nav saskatāms un ideju kur tas varētu būt arī nav.
Iemesli nenoteiktībai ir acīmredzami, kā epidemiologu brīdinājumi, ka vīruss nekur nepazūd, vai pašsaprotami, kā vakcīnas vai efektīvu medikamentu neesamība, vai ne tik redzami, toties ne mazāk fundamentāli izejai no vīruskrīzes. Viens tāds zemūdens akmens ir saistīts ar sākotnējo premisi - pieņēmumu par to ar ko mums ir darīšana un uz kura balstās visi pasākumi, kas pēdējos mēnešos pieņemti cīņai ar Covid-19. Citiem vārdiem, runa ir par alternatīvo scenāriju kas var notikt un to kā tas ir veidots.
Kā ilustrāciju te var norādīt uz Imperial College of London pētījumu, kurš marta beigās tika plaši pieminēts medijos.
Atklājums, ka, ja nekas netiks darīts, vīrusu noķers 6 miljardi pasaules iedzīvotāju bija ziņu virsrakstos. Ne virsrakstos ne rakstos nebija norādes, ka tie ir 90% no Zemes iedzīvotājiem. Varētu teikt - sīkums, bet ja 6 miljardi ir abstrakts skaitlis, kas atslēdz smadzenes, tad apgalvojums, ka saslims praktiski visi, ir ļoti konkrēts. Tagad padomāsim - cik lielas pūles ir jāiegulda šādā prognozē? Faktiski vienīgais risks te ir laika rāmji un Imperiālās koledžas piesauktie 10 mēneši (līdz gada beigām) nav pārāk tālu. Varētu teikt - ļoti drosmīgi, taču velns slēpjas piebildē "ja nekas netiks darīts". Tā ka kaut kas darīts tiek vienmēr, tai skaitā mēra laikos (kad nebija ne vakcīnu, ne ventilatoru, ne intensīvās terapijas) tad jebkuru citu rezultātu varēs norakstīt uz pieņemtajiem mēriem un līdz ar to izejas pieņēmumu var mierīgi iesviest miskastē. Tas nav ne reāls, ne pamatots ne arī praktisks, toties tas ir labs pamats lai bīdītu tālāk jau krietni praktiskākus aprēķinus par slimo un mirušo skaita samazināšanos atkarībā no skrūvju piegriešanas pār sabiedrību. Kas noved mūs pie dažādu scenāriju best un ne tik best skaitļu konfrontācijas ar apkārtesošo realitāti. "Imperiālistu" koledžas best case pasaulei, t.i. pie ļoti savlaicīga starppersonu saskarsmes reducēšanas par 75% scenārija ieviešanas, martā bija ap 470 miljoni inficēto un ap 1,86 miljoni mirušo līdz gada beigām. Uz 19.aprīli, tātad aptuveni pēc viena mēneša mums ir 2,345,000 inficēto un 161,000 mirušo (noapaļoju uz leju). Rupji rēķinot, attiecīgi 0,5% un 8,7% no prognozētajiem rādītājiem pie tā ka vienā daļā valstu režims ir ne tuvu tik stingrs un citā daļa ne tuvu tik savlaicīgs kā prognozē. Žurnāla The Spectator 16.04 rakstā ar atsauci uz nopludinātu slepenu ASV valdības pētījumu minētā US DHS best case prognoze ir 160 miljoni inficēto un 200 tūkstoši mirušo ASV (tiesa neminot laika rāmi!) pret 739 tūkstoti inficēto un 39 tūkstošiem mirušo uz 19.04, jeb 0,5% un 19,5% no prognozes.
Jautājums, kas šeit uzprasās, ir nevis par to cik šie skaitļi apstiprina vai apgāž prognozes, bet par to, kas mums būtu jāsagaida turpmākos mēnešos ja minētājās prognozēs ir kaut daļa patiesības? Un kā tas sasaucas ar šobrīd cirkulējošiem plāniem un spriedumiem, pirmām kārtām no varas autoritāšu puses, par eventuālu karantīnu režīma mīkstināšanu pēc dažām nedēļām vai mēneša?
PretCovid-19 pasākumi ir izraisījuši caurmērā labklājīgas ekonomikas pāreju kritienā uz leju, pie kam nekur šis kontrasts nav spilgtāks kā ASV, kuras ekonomika vēl pirms pāris mēnešiem skaitījās stabili augoša ar pilnu nodarbinātību. Kamēr ekonomikas eksperti strīdas vai krīze attīstīsies pēc t.s. U scenārija vai arī tomēr vēl ir cerības uz V atlabšanu, karam ar vīrusu ievelkoties arvien taustāmāk fonā parādās L variants, respektīvi, visam ir sava cena un pilna mēroga ekonomiskā katastrofa ir Covid-19 apkarošanas galējā cena. Ne mazāk kā civilizācijas glābšana ir arguments lai maksātu tādu cenu.
Prognozes par Covid-19 taisīja zinātnieki, vīzijas zīmēja mass media un pasākumus ieteica mediķi, taču lēmumus par lock-down pieņēma politiķi un, lai cik tas netaisni, viņiem arī nāksies atbildēt par tā sekām. Pēdējais attiecas kā uz situāciju, ja pieņemtie mēri izrādīsies nepietiekami vīrusa apturēšanai, tā arī uz gadījumu ja izrādīsies ka civilizācija nav apdraudēta, bet ekonomiskā cena tomēr jāmaksā. Tam nebūtu jābūt pārsteigumam, tomēr ieviešot karantīnas diez vai kāds iedomājās, cik šaura varētu būt taciņa, kas ved no tām ārā. Tomēr, politiķi, vismaz intuitīvi, nojauš, ka priekšā briest pamatīga izskaidrošanās un kamēr argumenti priekš tās vēl pie horizonta nerādās, viss tiek nobīdīts uz mediķiem, sak, kā viņi teiks tā arī būs. Lai arī ekonomiskie (un sociālie) apsvērumi ir tie, kas spiež domāt par režīmu mīkstināšanu, ceļš ārā tiek strikti pamatots ar tīri medicīniskiem rādītājiem, kā slimību dinamika vai veselības aprūpes kapacitāte.
Sava loma ir arī masu inercei. Pandēmijas šausmas varēja būt pateicīgs arguments skaudru mēru pieņemšanai tieši tāpēc, ka tās izrādījās tik iedarbīgas. Mēs sēžam mājās ne jau tikai kā likumpaklausīgi pilsoņi un ne tikai tāpēc ka baidāmies no sodiem par režīma neievērošanu. Mēs baidāmies saslimt, mēs baidāmies mirt un mēs baidāmies kļūt par nāves iemeslu kādam no mūsu tuvajiem. Tagad padomāsim, kāds varētu būt arguments lai izrautu mūs ārā no šīm bailēm, iedrošinātu? Valdības rīkojums, ka turpmāk var saveicināties paspiežot rokas? Droši vien rīkojumus un lēmumus, kas ātri atgrieztu dzīvi vecajās sliedēs nebūs viegli atrast.
Shematiski varam iztēloties vairākus scenārijus izejai no Covid krīzes.
Vakcīna. Tā būtu universāla grēku atlaide kā varas vīriem, tā parastajam cilvēkam.
Vienus tā atbrīvotu no atbildības par pieņemtiem lēmumiem, sak, bija slikti un vajadzēja stingrus mērus, bet tagad viss ir mainījies, varam aizmirst kas bijis. Otrus tā atbrīvotu no bailēm - skaidrs ka varam paspiest rokas un apkampties jo tagad esam potēti. Nelaime tā, ka vakcīnas nav un tik drīz, tīri tehnisku iemeslu dēļ, arī nevar būt. Gaidīšana līdz vakcīnai uz ko norāda epidemiologi, ir loģiska, taču draud ar neparedzamām sekām sabiedrībai un ekonomikai.
Veiksmīga terapija. Ne tik veiksmīgs kā vakcīna, jo neizslēdz saslimšanu, tomēr arī labs iemesls kara pret Covid pārtraukšanai.
Problēma tā, ka arī šis līdzeklis, lai gan eventuāli ātrāk sagaidāms kā vakcīna, tuvākā laikā nav saskatāms. Ar analoģiskām kā A variantā sekām.
Ko darīt ja nav ne vakcīnas ne zāļu? Atliek mainīt priekšstatus par pašu vīrusu. Piejaucēt to.
Mainīt priekšstatu par vīrusu, precīzāk, par tā dēmonisko dabu, nebūs vienkārši pēc visa kas par to sarēķināts un sarakstīts. No otras puses uz to vedina tas, ka izskatās ka par vīrusu joprojām daudz vairāk nezinām (nesaprotam) kā zinām.
Kāpēc vīruss tik dramatiski plosījās Bergamo un ne tuvu tik Romā, Turīnā, Neapolē?
Kāpēc Ņujorkas štatā inficēto skaits uz tūkstoš iedzīvotājiem ir 2,3 reizes lielāks kā Masačusetsā (t.sk.Bostona), kas ir tuvāks rādītājs Ņujorkai, izņemot Ņūdžersiju, 5 reizes lielāks kā Ilionisā (Čikāga) un 15 reizes lielāks kā Kalifornijā (Losandželosa)? Vašingtonas štatā (Sietla) kur pēc vispārēja atzinuma ir tā sauktas zero pacients - pirmais Covid upuris ASV - inficēto un mirušo skaits uz iedzīvotāju vienību ir 10 reizes mazāks kā Ņujorkas štatā.
Kāpēc ar vīrusu inficējas cilvēki kuri jau kādu laiku atrodas pašizolācijā?
Kā vīruss tādā tempā ir varējis nokļūt pat ļoti izolētās teritorijās kā Grenlande bet praktiski nebija novērojams 1/6 sauszemes - Krievijā?
Kāpēc mirstības no vīrusa rādītāji tādās valstīs kā Itālija, Beļģija, Spānija līdz pat 10 reizes atšķiras no tādām kā Vācija, Dānija, Portugāle, Somija, Krievija?
Uz katru no šiem jautājumiem ir kāda ātrā atbilde: “viņi ir ļoti sociāli”, “viņi ir nabagi”, “viņiem ir neveselīgs dzīvesveids” vai “viņi vēlu reaģēja” utml., kas tomēr vairāk rada citus jautājums kā izskaidro notiekošo.
Viens piemērs meklējumiem kas saistīti ar viedokļa maiņu par vīrusu ir pētījumi par tā izplatību, respektīvi versija, ka testos fiksētais inficēto daudzums nesniedz priekšstatu par patieso vīrusa izplatības apjomu. Te var norādīt uz jau pieminēto rakstu The Spectator, taču vēl pirms tam, 3.aprīlī itāļu La Repubblica ziņoja par kādu pētījumu kurā apgalvots ka patiesais inficēto skaits Itālijā varētu būt 40 reizes lielāks par oficiāli pieņemto - 5 miljoni pret 120 tūkstošiem.
Neuzņemoties vērtēt šādu aplēšu pamatotību vai ticamību, gribas atzīmēt, ka inficēto skaita palielināšanās ne tikai sniedz eventuālu izskaidrojumu dramatiskajiem mirstības rādītājiem atsevišķās valstīs (ap 20% tai pašā Itālijā) bet arī paver iespēju vīrusa “atdemonizācijai”. Tā The Spectator pieminētais klasificētais US Department of Homeland Security pētījums figurē ar mirstības rādītāju 0,15-0,125% līdz šim vispārpieņemto 0,9-0,66% vietā. Tas, praktiski, jau ir parastas gripas līmenis. Vai ar šādu atklājumu pietiks lai liktu aizmirst, jau kādu laiku cirkulējošos diezgan histēriskos virsrakstus un sižetus informatīvajā laukā? Diez vai, taču laiks spiež rīkoties un meklējumi turpinās.
