Zviedru attieksme pret Covid vedina kritiski raudzīties uz mūsmājām

© Pixabay.com

Šad un tad, bet diezgan reti, medijos parādās atsauksmes no kāda Zviedrijā pabijušā par tur redzēto. Parasti Zviedrijas pieminēšanai pēdējā gada laikā seko autoritatīvu personu norādes, ka zviedri esot citādāki, pavisam savādāki nekā mēs. Šādi izteikumi jau sen rosināja manī vēlmi apmeklēt šo zemi un pavērot šo teiksmaino tautu un, gan ne dēļ šīs vēlmes, bet, lai atpūstos Ores slēpošanas kūrortā. Februāra sākumā man tāda iespēja radās.

Ko varu pastāstīt par saviem iespaidiem? Vispirms varu nomierināt dažu labu sakarsušu prātu - izskata ziņā zviedri ir ļoti līdzīgi mums, pat vairāk līdzīgi mums nekā liela daļa eiropiešu, piemēram, itāļi vai spāņi. Jau dzirdu rūcienu - neņirgājies, ne par to ir runa! Lai tā būtu, tikai zviedru tautas atšķirīguma postulētāji gan īpaši nav pacentušies izskaidrot ko viņi domā ar "zviedri ir citādi". Īpaši jau kovidrežīma kontekstā, kur korekti būtu izskaidrot ne tikai disciplinēto zviedru atšķirību no anarhistiem latviešiem (ko darīt, vēstures mantojums, kaut vai slavenais uzbrukums juvelierveikalam Londonā 20.gs sākumā, velkas līdzi), bet arī no saviem tuvākajiem kaimiņiem dāņiem un norvēģiem, kā arī no Eiropas pedantisma un likumpaklausības čempioniem vāciešiem. Kaut kā nedzirdu idejas! Ja nu vienīgi jaunizceptā epidemiologa no Kembridžas Trojanska kunga izteiciens interneta diskusijā ar Gobzema kungu par to, ka zviedriem ir karalis kurš var nikni saukt pie kārtības savus pavalstniekus un to arī esot izdarījis. Tā ir interesanta doma, jo karaļa latviešiem (un vāciešiem) tiešām nav (lai gan dāņiem un norvēģiem tomēr ir). Varbūt Trojanska kungs vēlējās teikt, ka karaļa uzrūciens ir pavisam kas cits nekā Valsts Prezidenta uzrūcieni te tautai te valdībai, te deputātiem, taču to mēs nezinām jo Trojanska kungs savu domu tālāk ne šajā ne kādā citā virzienā neizvērsa.

Jokus pie malas, atgriezīsimies pie Zviedrijas iespaidiem un, apkopojot sevis redzēto, dzirdēto un lasīto vienā novērojumā, varu apliecināt, ka izteiciens par zviedru atšķiršanos no latviešiem ir patiess. Atšķirība, turklāt, ne obligāti ir jāmeklē kaut kur dziļi mentalitātē - tā ir skaidri saskatāma pa gabalu, kā mēdz teikt "uz sejas". Proti, zviedri nelieto sejas maskas. Ne drēbes, ne medicīniskas nedz arī kādus tur sertificētus respiratorus. Vismaz sadzīviskā līmenī, ar kuru man kā tūristam bija iespēja iepazīties. Turklāt runa nav par prasības lietot maskas neesamību. Masku nēsāšana ne tikai netiek pieprasīta, bet tā NETIEK PAT PIEDĀVĀTA vai iedrošināta, kā tagad mēdz teikt. Ieejot telpā viegli var pamanīt mums pierastos roku dezinfekcijas līdzekļus, taču nekur neatradīsiet aicinājumu vai ieteikumu uzlikt sejas masku. Viesnīcās, veikalos, restorānos, dzelzceļa stacijā vai biļešu kasēs - es nekur neredzēju nevienu apkalpojošo darbinieku maskā. Vēl vairāk, Nīneshamnas ostā zviedru muitnieks, tātad neapšaubāmi oficiāla, valsti un tās likuma bardzību reprezentējoša amatpersona, kuram nez kāpēc vajadzēja ieskatīties VISĀS no prāmja nobraukušajās automašīnās, bija bez sejas maskas. Tāpat kā Latvijā uz mazāku veikalu durvīm ir aicinājums (!) ievērot vienlaicīgu apmeklētāju skaitu (par šo drusku vēlāk) un, lielākās tirgotavās, aicinājumi ieturēt distanci un nekur nekādu norāžu par maskām! Tai pašā laikā darbinieki šādos absolūti antisanitāros, no mūsu viedokļa, apstākļos mierīgi dara savu darbu bez kādām pazīmēm par masku lietošanu. Ko tur vēl teikt par apmeklētāju publiku? Nedēļas laikā man gadījās tikai divas reizes satikt personas sejas maskās. Turklāt es nevaru apgalvot, ka tie bija zviedri un nevis ieceļotāji tūristi, kuriem maskas uzlikšana nonākot durvju priekšā jau ir kļuvusi par nosacījuma refleksu. Tomēr, patiesības labad, jāatzīst, ka viens izņēmums gadījās - neatliekamās palīdzības nodaļa Esterzundes slimnīcā. Draugam gadījās trauma un nācās viņu turp nogādāt. Tad lūk, pie ieejas nodaļā bija viegli pamanāma un saprotama norāde - uzlikt sejas masku, un, turpat zemāk, arī pašas medicīniskās maskas ko uzlikt.

Nezinu kā jūs, bet mani šis novērojums vedina uz vairākām, tīri filozofiskām, pārdomām:
1) par pēdējā laikā dažu mūsu ekspertu un sabiedrības influenceru - zviedru tautas disciplinētības un apzinīguma propogandētāju - domu gājiena loģiku. Par kādu apzinīgumu var būt runa, ja tauta tik atklāti un masveidā "liek mīksto" tik būtiskai pretkovida stratēģijas sastāvdaļai?
2) par pretkovida stratēģijas sastāvdaļu loģiku. Ja nu gadījumā zviedru tautai tomēr ar apzinīgumu nav problēmu, tad problēmas ir ar masku valkāšanas iedarbīgumu un nepieciešamību. Katrā gadījumā, statistikas dati neapliecina tās nāves briesmas, kādām zviedru tauta sevi pakļāvusi ar tik bezrūpīgu attieksmi pret tik svarīgu pandēmijas prevencijas līdzekli.
3) par to, kādas iespējas ir uztaisīt, nē nevis vienkārši biznesu, bet BIZNESU, ja tavā pusē ir vadošo medicīnas birokrātu un valsts amatpersonu tiešs, neslēpts atbalsts. Atceros, ka īsi pirms ar mūsu Covid virsdiriģenta Pavļuta kunga svētību FFP2 respiratori tika padarīti par latviešu tautas apģērba neatņemamu sastāvdaļu, presē pavīdēja informācija, ka noliktavās stāv iepirkti 6 miljoni gabalu šīs mantas. Ņemot vērā ekspertu (bez pēdiņām un ironijas) norādes par šī inventāra pareizas lietošanas lietderīgo laiku - līdz 8 stundām - ir viegli aprēķināt, ka minētais krājums nodrošina mūsu nāciju ar inventāru ne vairāk kā uz vienu nedēļu. Tā ka cena tirdzniecībā šai mantai svārstās no 0,25 līdz 1 eiro, pieņemot vidējo cenu 0,50 eiro var secināt, ka tas nozīmē apgrozījumu 3 miljoni eiro nedēļā, kas, pārvēršot gada izteiksmē, nozīmē 156 miljoni eiro apgrozījumu gadā! Esiet tik labi, ieskatieties Dienas Biznesa Top 100 uzņēmumu sarakstā - cik Latvijā ir biznesa veiksmes stāstu, kuru apgrozījums pārsniedz minēto? Tā lūk! Es, protams, nezinu vai Pavļuta kungs ir veicis kaut vai šādu, ļoti primitīvu aprēķinu. Ir arī pilnīgi iespējams, ka tas kurš rēķināja pielietoja sarežģītāku algoritmu. Piemēram, ka reti kurš Latvijas iedzīvotājs būs tik dumjš lai ik pa 2-3 dienām pirktu jaunu respiratoru, ja vien darba vieta viņam to nenodrošina. Tādā gadījumā simts miljonu BIZNESS saraujas uz desmitu miljonu biznesu vai pat tikai to pašu 3 miljonu vērtā krājuma likvidēšanas biznesiņu, kas arī nav slikti. Biznesā svarīgi ir nebūt pārāk alkatīgam. Žēl, protams, ekspertu, kuru profesionālās lekcijas par respiratoru lietošanu patiesībā tikai palīdzēja ilustrēt visa pasākuma bezjēdzību no praktiskā viedokļa.

Nobeigumā vēl viens Zviedrijas novērojums, kuru aprakstīt ir grūtāk. Kā paskaidrot, kāpēc tu iebraucis Zviedrijā jūties droši, neraugoties uz, no Latvijas viedokļa, tik elementāru drošības pasākumu vispārēju ignorēšanu? Te jāatzīst, ka pirmo dienu sajūta, ka zviedru gaiss ir kovidtīrs, tomēr ir ilūzija, ko veicina kontrasts starp kovidrežīmiem tur un dzimtenē. Tiem, kuri vēl atceras padomju laiku kulta seriālu "17 pavasara mirkļi", varu piedāvāt līdzību ar to kā Pleišneru apdullināja brīvības gaiss Šveicē pēc nacistiskās Vācijas - tik pamatīgi, ka nabadziņš nepamanīja pa pēdām sekojošos gestapo aģentus. Pietiek uzturēties Zviedrijā vairāk kā pāris dienas, kad tu sāc pamanīt, ka kovids ir arī tur. Kādā vietā jums laipni piedāvās nodezinficēt rokas, kādā restorānā var laipni palūgt neaizņemt krēslus, kas atrodas pārāk tuvu pie blakusgaldiņa sēdošajiem. Par uzrakstiem pie veikalu durvīm un publiskajās telpās jau minēju. Kopš pagājušā gada 29.decembra arī ieceļotājiem Zviedrijā jāuzrāda vakcinācijas/pārslimošanas sertifikāts vai kovidtests - šīs prasības nodrošināšna gan pilnībā ir pārvadātāja ziņā. Man turklāt vēl paveicās nedēļas, kuru tur pavadīju, laikā nenoklausīties nevienu vietējo ziņu raidījumu un neizlasīt nevienu vietējo avīzi, tā ka neesmu kompetents spriest kādu informācijas un/vai propogandas devu bauda vidusmēra Svensons. Tomēr, es ne par velti lietoju tādus apzīmējumus kā "laipni"un palūdz" vai "piedāvā". Zviedrijas apceļotāji parasti mēdz uzsvērt turienes kovidregulējumu rekomendējošo raksturu. Manuprāt, viņi tomēr nav izpratuši, kāda ir tā loma "zviedru gaisa" drošības sajūtas radīšanā. Būtisks ir nevis neobligātums (lai arī tas ir svarīgi), bet gan tas, ka situācija tiek vērtēta un risināta "uz vietas", vadoties pēc apstākļiem un veselā saprāta. Rokas nodezinficēt nav problēma un galdiņu vai krēslus var pārbīdīt. Un ja jums ir gadījies ieiet kā piektajam veikaliņā uz kura durvīm aicināts vairāk kā pa četriem nedrūzmēties - tāpēc vien neviens uz jums nekliegs un ārā nemetīs.

"Zviedru modeļa", ja tā to var saukt, pamatā ir ne tik daudz rekomendējošais raksturs, cik veselīga atziņa, ka neviens administrators Stokholmā vai pat Esterzundē nespēs aprakstīt kā uzvesties veikalam Orē vai restorānam Esterzundē lai tā īpašnieki, darbinieki un apmeklētāji justos ne tikai droši, bet arī dzīvi. Tas no vienas puses. No otras puses pragmatisks vērtējums par to kas kurā situācijā acīmredzami strādā - tātad noder, un kam nav nekādas redzamas jēgas - tātad par to var aizmirst. Mūsu "modelis" (diemžēl, patiesībā ne tikai mūsu) turpretim balstās uz pārliecību par algoritmu nemaldīgumu. Ja realitāte tam neatbilst - jo sliktāk realitātei. Vai jūs, Perevoščikova kungs, varat pateikt cik cilvēku ir "noķēruši" Covid iepirkdamies lielveikalā vai sēdēdami restorānā? Un cik drošs varat būt ka restorāna viesmīlis ar Covid ir inficējies no apmeklētāja nevis, piemēram, no sava darba kolēģa, kurš to ir atnesis, piemēram, no ģimenes loka? Kungi SPKC, Vakcinācijas birojā un Veselības ministrijā, es nešaubos, ka jūsu aprēķini ir matemātiski korekti, bet kāds tiem ir sakars ar realitāti? Paņemsim kaut vai sabiedrisko transportu. Ik pa laikam parādās ziņa, ka vilcienā uz turieni vai autobusā uz kaut kurieni tad un tad ir braucis ar Covid inficētais - glābjas kurš var un kā var! Interesanti cik ir atsaukušies uz šādiem paziņojumiem, taču vēl interesantāk ir tas, ka nekad neviens šāds vai līdzīgs paziņojums nav bijis attiecībā uz sabiedrisko transportu Rīgā. Tai pašā laikā brauciens no Ķengaraga uz Centru kur atrodas Centrālā laboratorija neilgst 5 minūtes. Šajā un citos maršrutos Rīgā pavisam noteikti ir pārvietojušies nevis simti bet tūkstoši ar Covid inficēto, taču nav manāms ka tas uztrauktu jūsu algoritmus. Varbūt tie saka, ka Rīgas satiksme nepieļaus vīrusa pārnesi, bet varbūt jums vienkārši ir neērti grūst vēl dziļāk zem ūdens jau tā burbuļus metošo uzņēmumu? Jeb arī jūsu pašu izgudroto noteikumu piemērošana šajā situācijā vienkārši rada pārāk daudz neērtību jums pašiem? Aizliegt pārvietošanos sabiedriskajā transportā pusnaktī (komendantstunda!!!), kad tas kursē labākajā gadījumā pustukšs nebija problēmu, bet izdarīt to pašu dienas laikā, kad tas ir piestumts līdz malām nav jēgas? Bet varbūt jēgas nebija visam pasākumam kopā, nelaime tikai tā, ka pietrūka dūšas atzīt tā bezjēdzīgumu pirmajā reizē, kā sekas ir tādas, ka atzīt bezjēdzīgumu pēc otrās reizes bija vēl grūtāk, tāpēc trešā reize ir gandrīz garantēta? Tā vietā ērtāk ir kriminalizēt sadzīvi. Ja tu aizgājis pie friziera, kamēr mazgā matus ērtības labad noņem masku - vari sākt justies kā noziedznieks, jo pārkāp kāda idiota kādā ministrijā izgudrotus noteikumus.

Kad runa nonāk līdz Zviedrijai mūsu Covid propagandisti, kā jau tas propagandistiem pienākas, situāciju apgriež ar kājām gaisā. Proti, viņi mēģina iestāstīt, ka zviedriem bezmaz vai gēnos ir attieksme, kas dod viņiem tiesības uz vāju valdību. Patiesība, protams, ir diametrāli pretēja tādam ģenētiskam rasismam. Pirmkārt, zviedru valdība nav vāja. Otrkārt, būdama stipra, zviedru valdība var atļauties uzticēties savai tautai, pilsoņiem un to veselajam saprātam. Tam pretstatā, mūsu valdība un parlaments ir vāji un šī iemesla dēļ tie atļauties uzticēties savu vēlētāju veselajam saprātam nevar. Katra tauta ar kaut ko atšķiras no citām, taču patiesā atšķirība starp Zviedriju un Latviju ir meklējama nevis starp zviedru un latvieti, bet gan starp Zviedrijas valdību un Latvijas valdību, starp Zviedrijas Covid demokrātiju un Latvijas Covid totalitārismu.
Un lai būtu pavisam skaidrs, tiem, kuri šajā vietā sāks brēkt - tu ko, paskaties uz Eiropu, visa Rietumu demokrātija, vai zini - es mierīgi varu atbildēt: jā, mīļie, tas ir bēdīgi, taču Covid pārbaudījumu šobrīd neiztur visa Rietumu demokrātija.

Viedokļi

Tas, ka par kiberincidentiem, kas skāruši mazos un vidējos uzņēmumus (MVU), plaši nerunā, nenozīmē, ka uzņēmēji nav pakļauti kiberdraudiem. Ikvienam kaitē izpratnes trūkums par kiberdraudu patieso apjomu un to potenciālo ietekmi ne vien uz MVU, bet arī to partneriem un klientiem. Pastāvošo draudu neapzināšanās liedz iespēju sagatavoties sava uzņēmuma un klientu pasargāšanai.

Svarīgākais