Ceturtdiena, 29.februāris

redeem

arrow_right_alt Viedokļi

Putina cūcene jeb kā nepārvērtēt Krievijas amatpersonu retoriku

© pixabay.com

Nesen plašu rezonansi sociālajos medijos guva Krievijas prezidenta Vladimira Putina citāts par Latvijas cūcisko attieksmi pret tās krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, daļai sociālo mediju lietotāju to traktējot teju par kara draudu pieteikšanu. Šis ir svarīgs mirklis, kurā plašākā kontekstā atskatīties uz Krievijas amatpersonu vērsto retoriku pret Latviju un tās nozīmi.

Ko pateica Putins?

Plaši atspoguļotais Putina videofragmenta citāts izskanēja, Kremļa saimniekam piedaloties Pilsoniskās sabiedrības un cilvēktiesību attīstības padomes sēdē šī gada 4. decembrī:

"Es nedomāju, ka laime atnāks pie tiem, kas piekopj tādu politiku. Es nezinu, cik tagad, bet Latvijā, manuprāt, bija 40% krievvalodīgo iedzīvotāju. Droši vien arī tagad nez mazums. Ja viņi piekops tādu politiku attiecībā pret cilvēkiem, kas gribēja dzīvot tajā vai citā valstī, strādāt tur, radīja labumu šai valstij, un pret viņiem tik cūciski izturas, tad galu galā viņi paši saskarsies ar tādu cūcību savā valstī".

Vienlaikus minētais citāts bija tikai viena neliela daļa no Putina atbildes uz Sputņik “žurnālista” jautājumu par Rietumvalstīs, it īpaši Latvijā, manāmo “rusofobijas” pieaugumu un Krievijas iespējām repatriēt tās pilsoņus. Tas, kas palika bez vērā ņemamas ievērības, bija fakts, ka Putins savā atbildē uzsvēra ne tik daudz pārmetumus Latvijai, cik nepieciešamību Krievijai pašai strādāt pie programmu ieviešanas, lai atbalstītu savu pilsoņu atgriešanos Krievijā.

Tomēr arī Krievijas amatpersonu vēstījumi, kas ir vērsti pret Latviju, nav nekāds jaunums. Jau šī gada novembrī Krievijas vēstniecības Latvijā pagaidu lietvedis Oļegs Zukovs izplatīja komentāru, ka vēstniecība “pēdējos mēnešos novēro krasu pieaugumu gadījumos, kad Krievijas pilsoņi Latvijā ir pakļauti represijām un tiem tiek liegta pastāvīgā uzturēšanās tiesības Latvijā”. Līdzīgi viņam jau vairākkārt šī gada laikā ir piebalsojusi arī Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve Marija Zaharova, norādot, ka Latvija turpina īstenot “bezkompromisa rusofobisko politiku” un ka Krievija izstrādā mērus situācijai, ja noteiktiem Krievijas iedzīvotājiem nāktos Latviju pamest.

Tomēr zīmīgi, ka šie Krievijas amatpersonu vēstījumi līdz šim nav guvuši jebkādu ievērojamu rezonansi nedz pašā Krievijas sabiedrībā, nedz ārpus tās robežām, tostarp Latvijā. Tas visdrīzāk liecina par to, ka šie izvērstie Krievijas amatpersonu skaidrojumi īsti nav radījuši pārliecību par tās reālu spēju un gatavību uzņemt tos Krievijas pilsoņus, kas būtu gatavi atgriezties Krievijā. Varbūt tas tāpēc, ka izlielītais Krievijas pilsoņu atbalsts ārpus tās robežām beigās uzskatāms kā vienkārši tīrs blefs? Tā vietā Krievijas runājošās galvas pie katras izdevības cenšas pārliecināt, cik nepareiza ir Latvijas īstenotā politika un kādas negatīvas sekas tas nesīs Latvijas ekonomikai.

Jāpiebilst, ka Austrumeiropas politikas pētījumu centrs gadiem ir sekojis līdzi notiekošajam Krievijas ārpolitikas jomā un tās ietekmes aktivitātēm pret Baltijas valstīm. Šajā ziņā Krievijas izdomu naratīvā par Baltijas valstīs “pieaugošo rusofobiju un atdzimstošo nacismu” nav nekā jauna, un tas ir bijis plaši pielietots vēl ilgi pirms Krievijas izvērstās karadarbības Ukrainā.

Krievijas iekšpolitikas ievainojamības un ārpolitikas asuma balansēšana

Pieaugot Krievijas sabiedrības neapmierinātībai ar notiekošo valsts iekšpolitikā, ieilgušo mobilizāciju un “speciālo militāro operāciju”, pieaug arī Krievijas administrācijas vēlme ķerties pie asākas retorikas ārpolitikā. Tā jau ir sen novērota tendence un īstenota Kremļa prakse, ka Krievijas iekšpolitiskās problēmas tiek mēģināts kompensēt ar rīcību ārpolitikas jomā. Naratīvs par draudīgajām Krievijas kaimiņvalstīm un Krieviju kā cietoksni, kas cenšas Krievijas sabiedrību no tām pasargāt, vismaz Kremļa acīs turpina tikt uzskatīts kā efektīvs rīks sabiedrības uzskatu kontrolē. Pēc Kremļa ieskatiem šādi vēstījumi gūst sabiedrības atbalstu un stiprina Putina kā spēcīga līdera tēlu.

Tas ir it īpaši svarīgi ņemot vērā nākamgad gaidāmās Krievijas prezidenta vēlēšanas, par kuru veiksmīgu norisi tomēr ir jaušams satraukums pašu Kremļa polittehnologu aprindās. Lai gan Krievija nav uzskatāma par demokrātisku valsti un to vēlēšanu laikā regulāri tiek izvērstas plašas balsu viltošanas kampaņas, tomēr tās ir svarīgs patiesības mirklis pašām Kremļa amatpersonām, kurā gūt priekšstatu patieso Krievijas sabiedrības atbalsta apmēru.

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvija un pārējās Baltijas valstis ir veikušas ievērojamu darbu, lai ierobežotu Krievijas informatīvās propagandas ietekmes kanālus. Tas arī labi atspoguļojas mūsu mediju telpā, kur Krievijas iespējas aizsniegt Latvijas vietējo auditoriju ir krietni sarukušas. Tomēr šādu augsta līmeņa Krievijas amatpersonu komentāri ir vēl viens no pēdējiem veidiem, kā pa sētas durvīm ielauzties mūsu informatīvajā telpā. Šo Krievijas amatpersonu vēstījumu mērķis ir skaidrs - provocēt Latvijas valsts institūcijas un politiskās amatpersonas, kā arī radīt psiholoģisko spriedzi Latvijas sabiedrībā, vienlaikus cenšoties radīt Krievijas varenības tēlu tās iedzīvotāju acīs.

Nobeigumā

Neapšaubāmi ir saprotams, ka kopējais ģeopolitiskais konteksts neiezīmē daudz vietas optimismam. Vēl joprojām turpinās Krievijas izvērstais iebrukums Ukrainā, un gaidītais Ukrainas pretuzbrukums nesasniedza tādus rezultātus, kādu daudzi Rietumos to bija gaidījuši. Pārskatāmā nākotne iezīmē skaidru nepieciešamību daudz nopietnāk pievērsties mūsu valsts aizsardzības stiprināšanai pret konvencionāliem militārajiem draudiem. Tomēr nepieciešams atcerēties, ka Latvijas kā NATO dalībvalsts pozīcijas ir iespējams stiprākas nekā jebkad agrāk, un arī amatpersonas Krievijā to skaidri apzinās.

Tas gan nenozīmē, ka Krievijas izteiktos draudus drīkst nenovērtēt. Tomēr baiļu un panikas vairošana ir slikta politikas atbilde pat pret šķietamiem agresora izteiktiem draudiem. Tā vietā ir svarīga vēsa un skaidra apziņa par Latvijas kā NATO dalībvalsts spēju pastāvēt par savām nacionālās drošības interesēm un tiesībām veidot politiku pēc saviem ieskatiem, nevis vadoties pēc Krievijas amatpersonu vēlmēm vai uzskatiem.