Lietuva un Latvija. Svētīta sadraudzība

 

Tukšums. Divas baltu tautas no vienas saknes, viena celma, taču tik dažādi ceļi! Divas valstis, kuras nesadarbojas tā kā vajadzētu sadarboties ciltsmāsām, viena neredz teju otras ekonomiku un aizmirst viena otras ārpolitiku.

Vēlētos kļūdīties, ja kāds noradītu, ka kļūdos - pazemīgi piekristu. Diemžēl nekļūdos.

Katru gadu Latvijas Saeimā notiekošajās ārpolitikas debatēs, kā arī to noteiktajās vadlīnijās, Latvija neredz Lietuvu. Visbiežāk atrunājas ar dažām vispārinātām frāzēm un atzinumu par vienotību. Un Lietuvas Seimā? Vispār nav nekādu debašu. Lietuva “uzplaukst“ arī bez Latvijas.

Absurds pie absurda un šajā absurdā ir caurums.

Eksistenciāls jautājums: vai mēs varam pakustēties no nāves punkta? Ja mums mēģinās teikt: par kādu vienotību jūs runājat? Vienotību ar tukšumu?

Šī vienotība, kura nepieciešama ģeopolitikai, ir mūsu lēna eksistences, politikas, kultūras un, visbeidzot, izzušanas bedre.

Mēs, lietuvieši, savu iespējamo un nepieciešamo vēsturisko partneri atstājam kā svešus prūšus.

Bet Latvija? Latvija varbūt arī vēlētos uzsākt sarunas, bet Lietuva stāv uzgriezusi muguru.

Jā, ir Baltijas Asambleja. Taču tā tikai ļoti formāli turpina sekot līdzi triju, vēl atdzimstošu tautu, kopības emocijām. Latvijai ar Lietuvai ar tādu tuvumu sen nepietiek. Jo vairāk, Latvija ar Igauniju komunicē dzīvāk, to saku konkrēti.

Sekas. Jaunums: Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs paziņoja par tuvākajā laikā plānotu Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko vizīti Latvijā. Viņš, visticamāk, draudzīgi ar Latvijas prezidentu pārgriezīs lentu, atverot ar Latviju kopīgu loģistikas centru Krāslavas rajonā, tādējādi apstiprinot Baltkrievijas kravu pārvadājumus ar Rīgas ostu, apejot līdz šim bijušo pamatceļu uz Klaipēdas ostu.

Savukārt, Latvija gatavo sev placdarmu ekonomikas eksportam uz Austrumiem. Jau tagad Baltkrievija izmanto situāciju un mēģina izmantot iespējas, kuras rodas Latvijai un Lietuvai nesarunājoties. Tas tiks izmantots arī spiedienam uz Lietuvu tās stingras nostājas dēļ bloķēt Ostrovas AES ekspluatāciju.

Nespējot uzturēt draudzīgu vai vismaz aktīvu dialogu ar austrumu kaimiņvalsts līderi, mēs neizbēgsim no Ostrovas AES būvniecības, jo jau būvniecības vieta bija izvēlēta, neievērojot Espoo konvencijas pārkāpumu un Lietuvas protestus.

Jā, mēs pat pievienojāmies pie tā, ka Ostrovā atomelektrostacija būtu būvējama, atliekot Lietuvas un citu Baltijas valstu atvienošanos no elektroapgādes gredzena BKILL (Baltkrievija-Krievija-Igaunija-Lietuva-Latvija). Tad, kad tika projektētas visas trīs atomelektrostacijas (Ostrova, Visagina un Karalauču apgabals), taču tika cerēts un pat zināts, ka šis gredzens nodrošinās jaunu jaudīgu spēkstaciju darbu… Krievijas enerģētikas sistēmā. Šādām spēkstacijām nepieciešama sākotnēja jaudas rezerve, kuru var nodrošināt tikai Ziemeļkrievijas hidroelektrostacijas. Ostrovas AES gadījumā - maģistrāle virzās Lietuvas virzienā. Ja Lietuva šo nelūgto enerģiju nepieņems, kurp gan tā virzītos? Debesīs? Bet varbūt tas viss tādēļ, ka nav pieejams tilts uz Latviju, tāpat arī uz Poliju?

Karavāna tikai paātrina soli, kas zina, kad riešana pieņemsies spēkā. Tad, kas tur ko brīnīties, ka A. Lukašenko drīzumā atbrauks uz Rīgu. Tas ir elementārs, Lietuvas un Latvijas, nesadarbošanās rezultāts. Pat nav secinājumu. Šajā situācijā Latvija, šķiet, neizbēgami dosies pa pragmātisku tikai savu interešu ceļu. Bet summa summarum, ģeopolitiski, stratēģiski ir skaidrs: kas ilgtermiņā ir kaitīgs Lietuvai, tas agrāk vai vēlāk būs kaitīgs arī Latvijai.

Tā kā trūkst kopējas stratēģijas attiecībās ar austrumu kaimiņiem, iegriežas kļūdains abu Baltijas valstu “pragmatisku” un katrai valstij atšķirīgu interešu rats. Pašiznīcības rats.

Būtisks ierosinājums. Mums nav un pat nav saprotamas Latvijas-Lietuvas intereses ilgtermiņā. Pat nestrādājam, lai tās radītu. Pirmkārt, protams, darbojusies ir abu valstu politiskā elite. Un atkal atkārtojas Lietuvas elites likums: mūsu elite (tagad, kad no ubagiem cēlušies) ļoti ātri nodod nacionālās intereses.

Runājam taču par divu māsu kopīgām nacionālajām interesēm. Izdzīvošanas interesēm.

Ir bijuši atsevišķi mēģinājumi veicināt Lietuvas un Latvijas stratēģisku sadarbību (izveidojot kopēju informācijas, kultūras un izglītības telpu, kombinējot ekonomiku, enerģētiku un transporta politiku u.c.). Taču nekāda politiskā griba šos centienus iedzīvināt tā arī neatradās.

Tādēļ būtiski ir atgriezties pie Latvijas un Lietuvas politiskās sadraudzības (konfederācijas) idejas.

Nē, nesolu nekādas virsnacionālas institūcijas. Nav nepieciešama papildus birokrātija. Runa ir tikai par jaunu kārtību un rāmjiem, kuri neatļautu abu valstu ierēdņiem tukši dzisināt mutes par it kā dzīviem latviešu un lietuviešu savstarpējiem sakariem. Nē, mūsu kopība ir pusdzīva.

Latvijas un Lietuvas attiecību radikāla iedzīvināšana tuvākajā nākotnē abām valstīm neko neizmaksātu no to budžeta līdzekļiem. Starpparlamentāras sadarbības grupas jau ir, tām ir jāstrādā, nevis jāveģetē. Tās saņemtu nopietnas papildus divpusējas pilnvaras, kurām vajadzētu mudināt darboties valdības, ministrijas un citas aktīvās institūcijas. Galu galā, 2011. gadā tika sagatavots abu valstu valdību aprobēts sadarbības iespēju pētījums (Lietuvas un Latvijas sadarbības pētījums / Ziņojums par Latvijas un Lietuvas perspektīvām), - sagatavots, aprobēts un nolikts uz abu valdību galdiem.
Sadraudzības mērķis. Reiz romantiskam sapnim, sauktam - Latvijas un Lietuvas konfederācija - beidzot vajadzētu pārvērsties īstenībā. Tā iedzīvinātu tos pašsaprotamos lietuviešu un latviešu mērķus, par kuriem tika daudz sapņots, daudz runāts un plānots.

Tas nozīmētu, pirmkārt: kopēju informācijas, kultūras, izglītības un zinātnes telpu. Tā ir kopēja aizsardzības un drošības telpa, kā arī kopēja ekonomikas, transporta, enerģētikas un vides politika (būtiski to aspekti plašāk izklāstīti mūsu sagatavotajā kopīgas stratēģijas Latvijai un Lietuvai uzmetumā, el. norāde).

Ierosinu pievērst uzmanību XXI gadsimta laimes ekonomikas principiem, kuri ierosināti pielāgot Sadraudzības veidotai ekonomiskajai un sociālajai politikai. Tātad tā būtu abu valstu “laimes savienība”. Laimi laimēs Lietuva un Latvija vai arī nelaimēs nekas.

Nacionālu valstu kopīgs atbalsts globālismam un ģeopolitiskiem izaicinājumiem. Mūsu valstis ir pārāk brīnišķīgas, lai tās pamestu - bet tas taču tā notiek visās frontēs - dzīvības spēku. Katra sev Lietuva un Latvija nebūs laimīgas. Nekad.

Vienotība - nav tikai sentiments. Lietuvas un Latvijas vienotība nav tikai humānistu kārotais vienīgais kūltūrinformācijas lauks. Tas ir vispusējs divu kaimiņvalstu tandēms (konfederācija), nodrošinot abu tautu eksistenciālo centienu īstenošanu.

Kopā 5 milj. iedzīvotāju tirgus tandēms piesaistītu vairāk pamanāmu investoru, nodrošinātu lielākas iespējas ekonomikai, mudinātu preču cenu samazināšanos, savu preču (piem., lauksaimniecības un automatizēto preču) eksportu. Vienota telpa ievērojami uzlabotu tūristu plūsmu.

Lietuvas un Latvijas enerģētikas, transporta un cita infrastruktūra kļūtu par abu valstu konsorciju, kopīga Sadraudzības infrastruktūra, kura tiktu izmantota tā, lai abas valstis gūtu maksimālo labumu.

Labi koordinēta aizsardzība stiprinātu abu valstu drošību no iespējamās agresijas. Palielinātos abu valstu politiskā nozīme starptautiskajā telpā, jo tās ierunātos vienā balsī. Kopā būtu vieglāk turēties pretī globālismam, kas nes kultūras iznīcību, mūsu kopīgā nicināšanu, visbeidzot arī pašiznīcību.

Bet kā tad trešā Baltijas māsa Igaunija. Lietuvas un Latvijas tandēms tikai atdzīvinātu attiecības ar Igauniju, radītu apstākļus pacelt visu trīs Baltijas valstu sadarbību jaunā, augstākā līmenī. Vienota informācijas telpa paplašināta arī uz Igauniju, pieliekot papildus pūles, pieveiktu lielu valodas barjeru. Zināms, saprotot, ka Igaunija līdzīgus mērķus lolo ar māsu Somiju.
Tātad, Baltijas Tēvzemju savienība. Tas būtu primārs, nesasniedzama ideāla “tēvzemes savienības” piemērs visai Eiropai. NE-EIROBIROKRĀTISKS, NE-FEDERĀLISTISKS modelis. Stipras savienības avots Eiropā.

Politiskie priekšnoteikumi Sadraudzības iniciatīvai. Utopija? Zināms, 30 gadus tā bija utopija.

Utopija, kamēr mēs, latvieši un lietuvieši, sarunāsimies tikai ar pasliktinošos krievu un elementāras angļu valodas palīdzību, kamēr neskatīsimies vieni otra TV pārraides, kamēr nemācīsimies savās skolās vieni otra valodu - jā, utopija. Bet patiesība paliks tikai tāda, ka Lietuvas zinātkārie cilvēki par Latviju uzzinās tikai no ārzemju radio stacijām vai… no Pirmā Baltijas kanāla TV, dažādiem “sputņikiem”.

30 gadus tā bija utopija, tādēļ arī palika utopija. Bet jau sen vajadzēja būt salauztam ledum un vieni pie otra varējām justies kā viens vesels divģimeņu mājā. Sadraudzības realitātē.

Ja klusēsim, Lietuvas nacionālais translētājs vēl 30 gadus neizveidos Rīgā televīzijas korespondences punktu. Lietuvas radio korespondents Rīgā Arūnas Vaikutis paliks kā patīkams vēstures izņēmums; Lietuvas Ārlietu ministrija, kā arī Kultūras ministrija vēl 30 gadus nesaskatīs vajadzību Rīgā esošajā vēstniecībā izveidot kultūras atašeja pozīciju.

Vai būs politiska griba mūsu Sadraudzībai? Viss atkarīgs no apzinīgiem lietuviešiem un latviešiem, bet pēc tam - arī no atmodušās Lietuvas sarunām ar pamodušos Latviju.

Izsludinot šo jaunas stratēģijas Latvijai un Lietuvai vienoto cerību, sagaidu plašākas pārdomas, sabiedrības aizdomāšanos; saprotams, arī politisko oponentu uzmanību.

Cik vēl atlicis dzīvot, tik neklusēsim. Pakāpeniski izbridīsim no šī jucekļa, ja neplānojam kopīgi uz visiem laikiem izdzist. Mūsu tautas - nozīmē daudz vairāk ne tikai mūsu īso dzīvi.

Pie raksta pievienojams Sadraudzības modeļa pielikums - uzmetums par kopīgu stratēģiju Latvijai un Lietuvai (13 lpp., https://www.facebook.com/arvydas.juozaitis.56/posts/147445542810556 ), ja izvēlēts mūsu piedāvātais stabilu divpusējo attiecību modelis.
Latvijas un Lietuvas sadraudzība (turpmāk - Sadraudzība) tiktu izveidota saskaņā ar kompleksu starpvalstu līgumu, kurš ratificējams abu valstu parlamentos.

Līgums, kas noslēgts uz paritātes principa, noteiktu Sadraudzības institucionālo un tiesisko struktūru, izmantojot pastāvošās iestādes abās valstīs. Latvijas un Lietuvas starpparlamentu sadarbības grupai, saskaņā ar līgumu, tiktu piešķirtas īpašas pilnvaras un cienījams Latvijas un Lietuvas Senāta tituls. Senāts piedāvātu tiesību aktus, kas stiprinātu Sadraudzību, vai apturētu un pilnveidotu tos, kas to vājina. Tiktu identificētas arī citas starpparlamentārās mijiedarbības metodes, kas neietekmētu sadarbību Baltijas Asamblejā.

Būtu jāizveido divpusēja Stratēģiskā komiteja ar relatīvi plašu pilnvarojumu, lai īstenotu Sadraudzību izpildvaras līmenī. Un ārpolitikas koordinēšanai - abu prezidentu aizgādībā esošs - divpusējs Sadraudzības birojs. Kā arī būtu iespējami citi ciešas sadarbības pasākumi.