Es esmu vidēja lieluma zemnieku saimniecības īpašnieks un dzīvoju laukos, kur mēģinu saimniekot pēc iespējas dabai draudzīgāk. Taču ne vienmēr manas domas saskan ar pilsētas zaļo ekstrēmistu viedokli.
Manuprāt, piemēram, ir sacelta vētra ūdensglāzē saistībā ar glifosāta aizliegumu. Ieguvēji no šāda aizlieguma būs lielās agroķimikāliju kompānijas, kas ieviesīs tirgū jaunus, daudz dārgākus herbicīdus, kuri nebūt nebūs videi draudzīgāki par glifosātu. Pilnīga aizlieguma vietā daudz mērķtiecīgāk būtu ierobežot glifosāta lietošanu pilsētvidē - parkos, mazdārziņos, dzelzceļa tuvumā, ap autobusu pieturām un citur. Bieži vien tieši šeit augu aizsardzības līdzekļus lieto ar nepiemērotu aprīkojumu, kurš netiek kalibrēts un sertificēts. Arī lietotā deva mēdz būt nesamērīga, un tāpēc glifosāta sadalīšanās process nenotiek tā, kā ražotājs paredzējis. Proti, cilvēki glifosātu ar apaviem var pārnest uz dzīvojamām telpām, tādējādi saskarsme notiek daudz ciešāk, un ietekme var būt daudz bīstamāka nekā, piemēram, traktoristiem, kuri ir apmācīti darbam un izmanto individuālos aizsardzības līdzekļus. Slēgtās telpās pesticīdu noārdīšanās nenotiek pietiekami ātri, jo nav piemērotu apstākļu - tiešo saules staru un vēja, tāpēc cilvēki pakļauti ilgstošai ietekmei, bieži vien paši to neapzinoties.
Mana pamatprofesija ir biškopis. Līdz šim domāju, ka man ar ornitologiem ir kopīgs mērķis - rūpēties par apputeksnētājiem, kas ir barība vardēm, vabolēm un putniem. Savukārt mazie putni ir barība lielajiem plēsīgajiem putniem. Ziemā daudziem putniem patīk mieloties pie bišu stropu skrejām. Zvirbuļi, zīlītes un citi mazie putniņi klauvē pie stropa skrejas, izvilinot bites. Bites traucējot visas ziemas garumā, saimes tiek novājinātas vai pat aiziet bojā. Gatavojot rakstu biškopjiem par šo problēmu, vērsos pie ornitologa, lai rastu abām pusēm pieņemamu risinājumu, ņemot vērā putnu uzvedību. Atbilde bija diezgan vīzdegunīga - šī ir biškopju problēma. Nu tad biškopji dažādi risina šo problēmu. Daži bites pārved uz tādām vietām, kur putnu nav tik daudz, citi uz skrejas uzliek peļu lamatiņas, citi pakaisa grauzējiem paredzētu indi.
Šopavasar saņēmu vēstuli no Valsts meža dienesta, ka tas pats ornitologs meža īpašumā ir atradis mazā ērgļa ligzdu un ir paredzēts izveidot liegumu, iekļaujot arī manu mežu. Savus mežus esmu iegādājies ar ļoti konkrētu mērķi - lai, tos stādot un izkopjot, iegūtu kokmateriālus. Esmu ieguldījis ievērojamus līdzekļus meža infrastruktūras izveidē, tostarp ES finansējumu, un esmu ieplānojis investīcijas pakāpeniski atgūt. Vienpusēji izveidotais liegums manas ieceres un diemžēl arī materiālos ieguldījumus ir pārsvītrojis. Šoks liels - mans īpašums man vairs nepieder, jo tajā nevaru veikt saimniecisko darbību. Ko tālāk?
Neformālās sarunās ar mežsaimniekiem uzzināju, ka šādos mikroliegumos ligzdas pēkšņi pazūd vai putni tajās neatgriežas. Tātad mežu īpašnieki spiesti paši risināt savas problēmas līdzīgi kā biškopji. Man kā Latvijas patriotam, kam rūp dabas daudzveidība, ir bažas par turpmāko aizsargājamo sugu likteni. Ornitologu biedrība, apgūstot ES finansējumu un apzinot simtiem mazo ērgļu ligzdu, veidojot ap tām visām liegumus, šos putnus un ligzdošanas vietas pakļauj riskam. Ienākumi no pieaugušas mežaudzes nociršanas nav samērojami ar ikgadējo kompensāciju, tāpēc, mežam sasniedzot ciršanas vecumu, īpašnieku vēlme atbrīvoties no lieguma būs nenovēršama. Manuprāt, saimniekojot kā līdz šim, mazajam ērglim draudētu mazākas briesmas, jo normāla mežsaimnieciskā darbība šo putnu populāciju nav samazinājusi.
Šobrīd masveida mikroliegumu veidošana cilvēkos sēj paniku un bažas par savu nākotni, nevis lepnumu par dabas bagātībām. Kāpēc tā? Kāpēc mežinieki protestē pret liegumiem, nevis ar tiem lepojas? Iespējams, nožēlojamās komunikācijas dēļ. Tā vietā, lai runātu ar mežsaimniekiem par to, kā un kāpēc mazais ērglis vai citi aizsargājamie putni iecienījuši konkrēto vietu un kā rīkoties, lai tos neaizbiedētu, tiek atsūtīts bezkaislīgs papīrs: būs liegums, mežsaimnieciskā darbība aizliegta, iespējams saņemt kompensāciju. Kur sabiedrības informēšana un izskaidrošana? Kam tā būtu jāveic - ornitologiem par veiksmīgi piesaistīto ES finansējumu vai mūsu ierēdņiem no DAP vai VMD? Kamēr tādas nav - neviens ērglis nevar justies drošs savā ligzdā, jo, ja nu īpašniekam steidzami vajadzīgi līdzekļi veselības saglabāšanai, bet vienīgais ienākumu avots ir koki liegumā?