Aizritējis 16.marts, latviešu leģionāru piemiņas diena. Diena, kad pieminam mūsu brīvības cīnītājus, kas pretojās atkārtotai PSRS okupācijai Latvijā. Pretojās, lai nepieļautu vēl vienu 1940.gadu, jeb Baigo gadu. Vīri, kas sargāja Latviju un turēja dzīvu sapni par neatkarīgu valsti. Sargāja visu Latvijā esošo inteliģenci, rakstniekus un kultūras darbiniekus. Sargāja mūsu bērnus no sabojātas dzīves bez vecākiem vai izsūtījumā.
Šim zīmīgajam datumam, kurā abas latviešu leģionāru divīzijas cīnījās plecu pie pleca, ik gadu tiek uzgāzts negāciju mākonis. Kā allaž liela tiek uzpūsta ažiotāža un spiediens no Latvijai nelojāliem politikāņiem un preses pārstāvjiem. Liela ažiotāža un spiediens, lai salauztu vēl dzīvi esošos latviešu leģionārus un to atbalstītājus, aicinot tos nepiedalīties piemiņas pasākumā un nelikt ziedus par saviem kritušajiem brāļiem un tēviem mūsu svētākajā vietā – pie Brīvības pieminekļa.
Šoreiz pat nav tik būtiski analizēt agresīvo Krievijas mediju propagandu, jo tā mums kā neatkarīgai valstij nav un nedrīkst būt svarīgāka par pašu domām un vēsturisko patiesību. Daudz būtiskāk ir iegaumēt to iztapīgo latviešu vārdus , kuri ar savu rīcību vai izteikumiem nosoda karavīru pieminēšanu un dod padomus ko un kā svinēt, vai pat atlaiž ministru par nodomu(!) tur piedalīties. Aicinu atcerēties tos nelojālos Latvijas cilvēkus, neaizmirst viņu nicinošos vārdus un darbus.
Ir patiess prieks leģionāru pasākumos ik gadu redzēt aizvien vairāk ļaudis, tādējādi nepakļaujoties cinismam un meliem, kas valda informatīvajā telpā. Ar to mēs pierādām, ka kopā varam būt vienoti un apliecināt, ka karavīru piemiņa stāv pāri varas gļēvumam. Mēs pierādām, ka mēs katrs esam prātos neatkarīgs cilvēks, nevis potenciālajai okupācijas varai lojāls. Kairiša vārdiem apliecinot, ka neesam okupējami, jo brīvu un ne-atkarīgu cilvēku nevar okupēt. Mēs pierādām to, ka ir lietas, ko turam svētas un nekad neatkāpsimies no tā. Un tieši tas dzen izmisumā mūsu nelabvēļus, redzot, ka mūsu kļūst vairāk un mēs aizstāvam mīlestību un patiesību nevis naidu un melus, vai aiz bailēm slīkstam vienaldzībā.
Leģionāri mums ir rādījuši piemēru, kā nelabvēlīgos apstākļos nepazaudēt sevi un savus ideālus, lai vai kāds būtu pretinieku pārspēks. Arī šodien būt klusam un vienaldzīgam ir vilinoši un ērti. Tieši tāpēc arī šodien mums ir svarīgi nepazaudēt sevi un savus ideālus starp lielvarām, un nepadoties kārdinājumam samierināties lai ieslīktu komforta zonā. Leģionāri arī gribēja dzīvot skaistu un ērtu dzīvi nevis aukstumā brist purvus. Katrs bija ar saviem sapņiem par ģimeni, karjeru un skaistām vecumdienām, taču neviens nepadevās un cīnījās godam. Daudzi no viņiem dus nezināmās vietās, bet toties viņi mira ar mūžīgu godu un ar Latvijas himnu uz lūpām.
Aicinu aizdomāties, vai mēs šo leģionāru rādīto piemēru spējam godam novērtēt? Vai maz esam cienīgi nākt pie viņu kapu vietām, lai atskaitītos viņiem, ko mēs paši esam darījuši, lai turpinātu viņu cīņu un nenodotu viņu ideālus?
