Vai nav lieliska dzīve? Jaunnedēļ, kad pie debesīm atmirdzēs spožā pilnmēness ripa – iespējams pat tiksim pie nākamā gada budžeta. To cik reižu 2010. gadā šo budžetu nāksies «konsolidēt», arī zina tikai mēnestiņš. Bet labi jau nu nebūs nevienam – gan jau totālie bremzes latvieši aizdzīvos līdz 1. janvārim un tad pieredzēs, ko tautas kalpi atkal sastrādājuši. Nekas, būs jauna pieredze.
Patlaban tāds kā atelpas brīdis. Bļauj vai nebļauj par tārpiem zupā un valstī, visi pa kaktiem klusībā īgņojas un bubina. Kā ierasts, gaisā virmo neapmierinātības smaciņa – šūmējas rokeri, it kā dumpojas mori – tikai tā īsti nav saprotams, kurā vietā un kāpēc. Nekādas jēgas jau tāpat nebūs. Kā skaisti pateicis klasiķis – kas dzimis rāpot, tas nekad nelidos. Pat ja tas nebija sacīts par mums, skan precīzi, kā par mums.
Tie, kuri lasa manus sestdienas komentārus interneta versijā, savās atsauksmēs vairākkārt norādījuši – nu cik var konstatēt to, kur mēs atrodamies – nu kur, Jundzes kungs, ir tā jūsu programma? Tad nu gribu jums pavēstīt, ka brīdī, kad pagājušās ceturtdienas vakarā pasaulei tika paziņots, ka Eiropas Savienības Padome (un līdz ar to mēs visi) esam tikuši pie pirmā prezidenta, pār mani Parīzes viesnīcas numuriņā nāca atskārsme. Nezinu, cik tā bija dievišķa, bet katrā ziņā labs franču božolē tovakar tika patērēts pieklājīgā daudzumā un nekādi velniņi pa lustru nelēkāja.
Vispirms par pašu faktu, proti, prezidentu. Ja kāds to vispār ir pamanījis, par tādu tika iecelts Beļģijas premjerministrs Hermans van Rompejs. Lai gan lieku simts punktus, ka vairums latvju tautas šo vīru nekad mūžā neredzēs, šis kungs tagad tomēr, piedodiet, skaitās tā kā arī mūsu prezidents. Atgādināšu arī, ka daži mūsu plašsaziņas līdzekļi pirms tam skaitīja mantru, kas gan nešķita skaidrā prātā dzimusi – Vairu Vīķi-Freibergu par Eiropas prezidenti. Aumm! Esot nopietna kandidāte. Aumm! Diemžēl ne BBC, ne CNN ziņu kanāliem to neviens pateicis nebija, viņi tur nezin kāpēc aizgūtnēm demonstrēja dažādus citādus pretendētkārus onkuliņus, bet VVF pat neminēja un nerādīja. Neveicas gan Vīķes-Freibergas kundzei! Jau par NATO ģenerālsekretāri viņa netika, tagad par Eiropas prezidenti arī ne. Un tad vēl Lemberga kungs ar savu atgādinājumu, ka bijušajai valsts pirmajai personai tā kā pienāktos atbildēt par trekno gadu saimniekošanas kļūdām Latvijā. Ne nu atbildēs, ne nu kā...
Bet visa šī garā prelūdija tikai tāpēc, lai nāktu klajā ar programmu. Sakiet, lūdzu, kāda velna pēc Latvijai vajadzīgs kaut kas tik dārgs un nejēdzīgs kā valsts prezidenta institūts? Ja jau mums tagad ir lielais eiroboss van Rompejs, kālab šķērdēt līdzekļus, uzturot mūsdienu Eiropas apstākļiem formālo un atavistisko veidojumu, kurš tāpat nekad nav neko jēdzīgu paveicis, ja jau Latvija nonākusi tur, kur tā nonākusi. Katram prezidentam taču vajag savu kanceleju, adjutantu, sekretārus, mūža pensiju, dzīvokli par valsts naudu un sazin vēl kādus pribambasus, nerunājot nemaz jau par to, ka pēc slavenās zoodārza akcijas šo amatu, laikam jau pat īpaši gribot, vairāk tāpat nav iespējams diskreditēt.
Ja jau esam sākuši par taupības tēmu, tad, lūdzu, arī vēl viena ideja tiem, kas alkst pēc lielās un varenās programmas. Maskavā, kurā mitinās 10,5 miljoni iedzīvotāji, pilsētas dome mierīgi iztiek ar 53 deputātiem. Ņujorkā ir 8,3 miljoni iedzīvotāju, viņiem gan nav dome, bet valdība un deputātus (kopskaitā 51) tur dēvē par padomniekiem. Savukārt milzu lielvalstī Latvijā, kur mitinās tikai 2 257 300 iedzīvotāju, ir 100 Saeimas deputāti un vēl vesels spiets novadu deputātu. Un tā nu viņi te spieto. Skaidrs, ka Latvijā nekad nebūs nedz kārtības, nedz labklājības, jo visi valsts resursi arī turpmāk tiks tērēti dažādu rangu deputātu un prezidentu uzturēšanai. Jūs teiksiet – populisms! Bet atbildiet reiz paši sev, kāpēc tik mazai zemītei kā mūsējai vajag tādu varas struktūru, kādu neatļaujas pat bagāto lielvalstu metropoles? Un pēc tam parunāsim par programmām.