Radošo savienību plēnums, kas pirmdien norisinājās Latvijas Nacionālajā teātrī, atstājis pretrunīgas pēdas.
Sabiedrībā par to diskutē diezgan daudz, sakot, ka divreiz iekāpt vienā ūdenī nav iespējams. Ļoti nīgras un pat pretīgas par notikušo bija atsauksmes Delfos – šoreiz pat varētu teikt: tā bija garīgā caureja pat krietni virs vidusmēra komentatoru "intelektuālās latiņas". Tā, visticamāk, dalāma divos līmeņos – parastā nervozu ļautiņu iznešanās juku laiku histērijas uzplūdu brīdī, kas šoreiz nepārprotami tika apvienota arīdzan ar kancelē netikušu intelektuāļu greizsirdības scēnām.
Ļoti maz komentāru un analīzes ir par plēnuma rezultātiem. Tā vien šķiet, ka daļa sabiedrības gaidīja, ka radošie teiks: ejam, sitam Saeimai logus un tad būs atkal mājās jautrība. Ja reiz "revolucionāri aicinājumi" nesekoja, tad plēnums, kā paziņoja viens no daudzajiem komentatoriem, ir "pilnīgs s***". Tomēr, ja palasa plēnuma rezolūciju (sk. otrdienas Neatkarīgajā), kas nudien nav nedz murgaina, nedz patētiska (ko diemžēl nevar sacīt par dažām runām plēnumā), tad diezgan skaidri redzams, ka radošās savienības beidzot ir uztaustījušas to ceļu, pa kuru tās varētu ienākt 21. gadsimta sabiedrībā. Faktiski plēnuma rezolūcijas prasību daļā dominē normālam pilsonim pat īsti nesaprotamas, bet radošajiem būtiskas sociālas prasības. Tas liecina, ka savienības ir spērušas platu soli arodbiedrību virzienā.
Kā Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) biedrs varu pilnīgi droši teikt, ka mūsdienu Latvijai nemaz nav vajadzīga Jāņa Petera un Imanta Ziedoņa laika rakstnieku savienība, kas ne bez iemesla pašpasludinājās par sabiedrības krējumu un ģenerēja ļoti daudz vērtīgu ideju, kuras galu galā, patīk tas kādam vai ne, saļodzīja padlatvijas pamatus, dodot iespēju tautai atjaunot valstiskumu. Loģiski, ka brīdī, kad tas notika, moris savu bija padarījis. Mūsdienu Latvijā rūpes par savu biedru profesionalitātes celšanu, sociālo aizsargātību, honorāriem, vecbiedru stāvokli un citām dienišķām problēmām būtībā ir vienīgais, kālab tādai LRS ir vērts pastāvēt. Kas tad rakstniekiem būtu jādara – jāatmasko finanšu piramīdas, shēmotāji un kukuļņēmēji? Tam, piedodiet, ir domāti profesionāļi, kas tērē krietnu kaudzi nodokļu maksātāju līdzekļu. Nevajag gaidīt no radošajām savienībām jaunu revolūciju – vismaz šajā brīdī ne. Tām vispirms ir jāatrod sava identitāte un sava seja – ne jau velti plēnuma rīkošanā daudz izdarīja tieši Teātru darbinieku savienība, kas šobrīd, šķiet, ir stiprākais un vērā ņemamākais spēlētājs radošo savienību laukumā. Rakstnieki kaut ko tādu objektīvu iemeslu dēļ vieni nemaz nevarētu pacelt.
Ja atgriežamies pie plēnuma, jāatbild arī uz privātu jautājumu, kurš mani pēdējās dienās burtiski vajā: kāpēc tu, Jundze, neuzstājies plēnumā? Atbilde ir vienkārša un bez sazvērestības teoriju klātbūtnes. Brīdī, kad pieteicos uz runu, nezināju, ka man nāksies vadīt plēnuma tiešraidi LTV. Mēģināt darīt divas lietas vienlaikus šajā gadījumā būtu vienkārši muļķīgi. Diemžēl pirmsplēnuma gatavošanas haosā mans atteikums bija palicis nepamanīts – tā gadās. Otrs jautājums, uz kuru arī ir jāatbild: kāpēc LTV tiešraidē netika rādītas dažas plēnuma runas? Ne jau tāpēc, ka mums ļoti gribējās parunāt! Tas saistīts ar tiem normatīvajiem aktiem, kas regulē priekšvēlēšanu aģitāciju un vēlēšanu norisi. Būtu labi, ja līdzīgi plēnumi turpmāk nenotiktu priekšvēlēšanu laikā.
Trešā lieta – darbs pie plēnuma translācijas un komentēšanas deva iespēju LTV arhīvā vēlreiz apskatīt vēsturisko 1988. gada paplašinātā rakstnieku plēnuma norisi. Tas tikai tagad tā šķiet, ka radošie toreiz kā ar cirvi noskaldīja – Latvijai jābūt brīvai. Vēsturiskā plēnuma runās bija vērojama tāda ekvilibristika padomju mērcē, ka kļuva pilnīgi skaidrs – toreizējā Latvijas inteliģences elite perfekti pārvaldīja pastāvošās varas valdīšanas metožu arsenālu un, būdama intelektuāli pārāka, savērpa tādu komunistisku abrakadabru, ka kompartijas vadība tajā vienkārši uzkārās. Tā bija fantastiska šaha partija, ko izspēlēja Jānis Peters, Imants Ziedonis, Džemma Skulme. Domāju – pat pasaules čempions Mihails Tāls viņu priekšā noņemtu cepuri. 1988. gada ieraksts nepārprotami pierāda – lai gūtu panākumus un kaut ko mainītu, Latvijas intelektuāļiem ir perfekti jāapgūst pastāvošās varas žargons, ieradumi un manieres. Ja nāksim ar akmeni un nikni trieksim to Jēkaba ielas logos, rezultāts būs tāds pats kā janvārī – izsistas rūtis bibliotēkai.