Pirms nedēļas rakstītajā komentārā pavisam nedaudz pieskāros strēlnieku tēmai, un paldies jums par saturīgajiem pretkomentāriem, bija tiešām interesanti parunāties gan telefoniski, gan neklātienē.
Nudien neesmu vēsturnieks, un tāpat kā lielākā daļa no jums labprāt laiku pa laikam paklausos vai palasu par sevi gudrāku cilvēku domas. Ierosme šoreiz nebija nejauša, jo LTV Kinoklubā pagājušo sestdien tika rādīta 1958. gadā uzņemtā spēlfilma Latviešu strēlnieka stāsts.
Neslēpšu, doma, ka man vajadzēs vadīt sarunu pirms filmas, likās diezgan nepatīkama – jo kāda gan vella pēc šāda komunistiskā mērcītē taisīta strēlnieku filma jārāda 11. novembra priekšvakarā. Tomēr pakonsultējos ar kino speciālistiem, palasīju publikācijas internetā un kļuva interesanti. Lai gan ir pieņemts domāt, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir redzējuši visas vecās labās Rīgas kinostudijas mākslas filmas, es nudien nevarēju atcerēties, ka būtu šo darbu jelkad skatījies. Protams, paņēmu arhīvā ierakstu un rūpīgi noskatījos. Secināju – mēs joprojām par sevi neko nezinām! Turklāt tagad nezināšanai par tradicionālajām «latviešu tēmām» klāt nākusi arī nezināšana par padomju tēmām.
Izrādījās, ka Latviešu strēlnieka stāstu jau gadiem 11. novembra priekšvakarā izrāda novadu kultūras centros, parasti uzaicinot uz seansu kādu vēstures zinātāju un kino speciālistu, jo patiesi komentārs filmai prasīties prasās. Tad izrādījās, ka filmas režisors francūzis Pāvels Armands, kurš dzimis Krievijā slavenā dzimtā (tajā ieprecējās nadzīgā istabmeita Inesa, kas vēlāk kļuva par Ļeņina mīļāko), būtībā ir visa tā Latvijas kino, ko ražoja Rīgas kinostudija, pamatlicējs. Un tieši viņš, no Krievijas atbraucis francūzis, ko kolēģi esot saukuši par Papiņu, nacionālkomunistu laikos bija pirmais, kas ekranizēja stāstu par strēlniekiem un arī klasiķi Rūdolfu Blaumani (Salna pavasarī), tā ieejot Latvijas kino vēsturē.
Pati filma, lai gan tās ideoloģiskās nostādnes ož pēc padomju naftalīna – scenārija autors ir Jūlijs Vanags un Semjons Nagornijs –, iemūžina vismaz trīs lieliskus aktierdarbus. Es nudien nedomāju, ka to laiku Holivudas filmu varoņi spēlē izteiksmīgāk par Voldemāru Zandbergu, Eduardu Pāvulu un Gunāru Placēnu, turklāt tieši šis kinodarbs ar veiklu roku materializē slaveno Jankas Pipara tēlu. Skaidrs, ka ne viena vien epizode filmā ir tāda, ka mūsdienu vēsturniekam par to būtu jāsaķer galva, skaidrs, ka strēlnieku formas tika patapinātas no padomju armijas arsenāla, tomēr filmā ir arī pietiekami daudz precīzu detaļu, piemēram, strēlnieku ierakumi, kuri pēc filmēšanas laukumā uzaicinātu strēlnieku atzinuma esot bijuši tieši tādi kā Pirmā pasaules kara frontē.
Kāds ir kopsavilkums? Manuprāt, pienācis laiks beigt šķirot, kuri bija sarkanie strēlnieki, kuri baltie, kuri piedalījās atbrīvošanas cīņās, kuri ne. Viņi visi ir latvieši. Krievija pati savulaik glorificēja Ļeņina gvardi, tagad sarkano strēlnieku vārdi iekļauti Melno vārdu sarakstā, kuriem neesot vietas mūsdienu Krievijā. Nu un? Tās ir viņu problēmas, ne mūsējās. Varbūt vēl sāksim atvainoties par strēlnieku nodarījumiem? Ne jau latviešu zemnieki izraisīja pasaules karu! Manuprāt, tas, kā mums ļoti pietrūkst, ir vienotība. Mēs neprotam iestāties par savējiem un darām to, ko nekad neatļāvās neviena kārtīga Latvijas laiku latviešu ģimene. Mēs izliekam savus sīkos kašķus vispasaules apskatei un vaimanājam, ka esam slikti. Mēs protam kalt denunciācijas, žēloties, aprunāt cits citu, mazohiski demonstrēties. Lai to darītu, taču nevajag savu valsti, bet, ja reiz mums tā ir, tad lozungam – es par savējiem – nevajadzētu būt tukšai skaņai. Arī tad, ja kādreiz kāds savējais ir pelnījis pamatīgus piparus. Galu galā, tik mazā valstī mēs paši ar to varam tikt lieliski galā. Beigsim izturēties kā padomju laiku filmu komjaunieši un sāksim dzīvot, kā pienākas brīvā Latvijā – to 18. novembra priekšvakarā es novēlu mums visiem.