Vai esat ievērojuši – pēdējā laika kultūrpolitiskajās debatēs interneta komentāru sadaļā bieži var izlasīt refrēnu – nu ko tie alkatīgie rakstnieki tur muld, paši sēž uz nodokļu maksātāju kakla, dzer to dzīvās asinis. Pazīstama ainiņa, vai ne?
Neesmu nekāds ekonomikas guru, tomēr, kinorežisores Laimas Žurginas ierosināts, arī es nolēmu parēķināt, cik tad īsti Latvijas nodokļu maksātājiem gada laikā izmaksā šie sasodītie parazīti – literāti. Nezinu, vai mana metodika ir vieda, bet domu gājiens bija šāds. Vispirms noskaidroju, cik vidējais latvietis nodokļos samaksā mēnesī. Ņēmu publiski pieejamos skaitļus par iedzīvotāju skaitu – 2011. gadā mūsu bija 2 067 887. Pēc tikpat viegli pieejamām Finanšu ministrijas publiskotām ziņām, 2011. gada pirmajos vienpadsmit mēnešos kopējais nodokļu ieņēmums valstī bija trīs tūkstoši pieci simti deviņdesmit, komats, viens miljons latu (apzināti rakstīju šo summu vārdiem). Nebiju sīkmanīgs, vieninieku aiz komata noapaļoju uz leju un iedzīvotāju skaitu līdz 2 miljoniem, pievēru acis tam, ka 2 miljonos ietilpst gan zīdaiņi, gan pensionāri, savukārt nodokļu masu veido ne vien iedzīvotāju, bet arī uzņēmumu maksājumi. Man iznāca, ka no viena vidējā latvieša valsts mēneša laikā iekasē 163,5 latus.
Literatūrai 2011. gadā valsts atvēlēja apmēram 400 000 latu, rupji noapaļojot – 33 000 latu mēnesī. Izdalot tos ar iedzīvotāju skaitu, man iznāca, ka vidējais nodokļu maksātājs mēnesī literatūras vajadzībām atdod 0,0165 latus. (Un tas ir no kopējās vidējās viena mēneša nodokļu masas 163,5 latiem.) Pieļauju, kāds par šiem aprēķiniem tikai pazobosies, bet labprāt dodu iespēju kādam finansistam izrēķināt precīzus ciparus aiz nulles un tai sekojoša komata, jo varu derēt, ka, skaitot nenoapaļoti, neiznāks pat santīms uz iedzīvotāju mēnesī kaut vai tāpēc vien, ka pieminētie 400 000 budžeta latu nebūt nenonāk literātu kabatās. Ja reiz nodokļu maksātājs literatūrai neziedo pat santīmu mēnesī, es aicinu neuzskatīt par nopietniem arī pēdējo dienu sociologu, politologu un citu logu tekstus masu medijos saistībā ar konfliktu, kas izveidojies starp rakstniekiem un nu jau arī citu kultūras nozaru pārstāvjiem un kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, kuros tiek apgalvots, ka tas esot sīkmaņu kašķis par naudu. Šādi spriedumi ir mazākais nekompetenti.
Rakstnieki nav nedz badīgi nodokļu asinssūcēji, nedz dienaszagļi, nedz plānā galdiņa urbēji. Lielākā viņu daļa (tie, kas nav pensijā) ikdienā strādā visdažādākajās profesijās, godīgi maksā šajā valstī nodokļus un atšķirībā no viena otra nesaņem algas un pateicības aploksnēs vai nebēg uz Īriju lasīt gliemežus. Mēģinājumi iztaisīt no literātiem nožēlojamus liekēžus ir zooloģiska analfabētisma izpausme, to var apgalvot tikai kādas lielvaras uzpirkta piektā kolonna, kas uzstājas ar mērķi iznīcināt kultūru kā Latvijas valstiskuma pamatu.
Daudzi rakstnieki tāpat kā citi kultūras cilvēki labprāt gribētu, lai nozarei talkā nāktu finanses pārzinošs profesionālis, kurš sakārtotu kultūras budžetu nevis pēc degunu formas, bet gan tā, lai tas reāli stimulētu visu kultūras nozaru vienlīdzīgas iespējas attīstīties. Nevienam nudien nebūtu nekas pret, ja Kultūras ministrija būtu mobila, idejas ģenerējoša, sakārtota un rīcībspējīga nozares līdere. Ja Valsts Kultūrkapitāla fonda eksperti varētu strādāt neatkarīgi un viņiem jau gadiem nevajadzētu strēbt politiķu, kultūras ierēdņu un ministru ievārītās ziepes. Gribētu, bet pagaidām tā visa nav – vai par to būtu jāklusē?